| Tu slīdēji pa slidotavu. |
27. Sep 2007|23:25 |
Opā jau drīz varēsim slidot. Jā, jā un atkal stāvu malā es un "Tu slīdēji pa slidotavu un klusi pavadīju es uz baltā sniega ēnu tavu" (c) pērkons.
Jā un vai Tu atkal nāksi līdz, vai mēs slidosim kā toreiz pirms simtčetrpadsmit gadiem, tur skotijā, aberdīnas ciemata centrālajā laikumā, jā tur biju es, tu un kautkādi kaimiņi spēlēja kērlingu. Es skatījos uz pasarmojušajām gobām un ošiem, tie bija kā milzīgi zemes pirksti, kas uzvilkuši baltus balles cimdus tiecās noķert mēnesi, kas apgaismoja pilsētas ielas, bija vēls vakars ap pulkstens desmitiem un tu atkal un atkal traucies man garām kā balerīna no mūsu mīļās mūzikas lādītes. Tev bija vakar uzasinātas slidas. Es sēdēju uz soliņa saņēmis dūraiņotajās rokās karsta kakao krūzi, ko pārdeva vietējā saldumu veikala pārdevējs Samsona kungs. Tu pieslidoji man klāt un noskūpstīji, jā tā biji tu mana balerīna, mana sniega kalariene, mana pelnrušķīte vienkāršā kleitā ar raibumraibu šalli ap kaklu. Jā tas bija simtčetrpadsmit gadus atpakaļ Skotijā.
Tagad es sēžu un skatos uz krīošajām lapām, ko drīz vien pārklās bieza sniega kārta un arī mēs tāpat kā zeme ietīsimies biezos mēteļos, šallēs un cepurēs ar bumbuļiem un iesim slidot, arī šogad. Vai Tu nāksi man līdz? |
|