| 3:29p |
tālumā zemestrīce biedē sauli lēnām, lēnām apēd melnais vilks zvaigznes rozā mirdz mēness asinīm pielīst tuvojas vētra, tālummā zib ietrīsas Nellija elli, pasaules galu grib pašu velnu krustā sist apstājas laiks plūdums, klusums un visums sirds mirklīgas šausmas, Rainers atkal bija lādējis savu telefonu |
| 5:07p |
tas negrib mani apgrēcināt vairāk, jo tam nav tik daudz grēku dots, tas ir skops maitāšanā tāpēc un tieši tā nevarīgs, jo negrib zaudēt savu labumu, dot man vairāk sitienu. varētu šķist, ka tajā ir pat kas skaists, jā ļoti skaists, mistisks un nedaudz biedējošs, kārdinošs. tas vienmēr parādās kā visādu krāsu dziņa, dadžreiz pat mīļums un maigums, silts mirdzums, bet vienmēr, vienmēr patērējošs. izsalcis gars gļēvs aizrīties un tā mēs dejojam apskāvušies katrs savā spoguļa pusē. |