| 8:59a |
sapnī klīdu kādā krāsainā, bet krēslainā maģiskā pasaulē. zināju, ka esmu nomiris un nezin ko meklēju. apkārt visādi dīvaini, ļoti neparasti cilvēki, bet visi, viss mierīgi, klusi, lēni. vienā brīdī mani apmīļoja kāda jauna sieviete ar gariem, melniem matiem un kaut ko stāstīja, bet neko daudz neatceros, tikai: šeit nedara to. pēc tam klīdu tālāk viens, pazaudēju kurpes, atradu, maldījos uz riņķi, bet mierā, bez trauksmes, steigas. bija tikai vieglas klusas skumjas.
pamodos melnbaltā karostas cietuma kamerā nr. 14. tagad dzeru kafiju pie kapiem. |
| 7:55p |
tiesa kā teātris, nereti absurds.
tiesas lēmumā par pagaidu aizsardzību pret vardarbību man viens no punktiem ir liegums atrasties kāda bērnudārza adtesē. pirms tam es nezināju, kurā dārziņā mācās mana meita, bet tagad tiesa mani ir informējusi: nu... eižen, ja jūs gadījumā gribat rampage-mode nolaupīt savu eņģelīti, tad tas darāms [adrese tāda un tāda]. |