šorīt priecājos par kaimiņu - kad viņš vakarrīt spļaudījās manu prieku, kko lamājās par to ka viņš veterāns, nomiris Rīgā... tad jau kaut nedaudz normāls.
piemēram, plūst nav būt jēdzienos. jā, ir neapturams, ātrs tēlu strauts, bet tie kļūst par jēdzieniem tikai, kad par to sāk runāt. patiesībā, tu esi kārtība mokošā haosā. maza kārtība.
tā nav refleksija par eiženiem. īss tas ir tas vienīgais velns, tas upura āzis, kas bāzis tārpu tumšā ticībā. tā ticība, tā tumšā, viņu cēlusi otrādi, aiz kājas vilkusi un zvēriņus dedzinājusi. sērkociņš nolēma izdzist pusceļā.
bet vēl arvien nesaprotu... kāpēc tik sarežģīti? vai tas varētu būt kāds piens, liels biezpiens, varbūt, ārpuslaika aklums? nē, nevar ļaut gribēt būt mūžīgā izvarošanā, jāmeklē!