eizhens' Journal
[Most Recent Entries]
[Calendar View]
[Friends View]
Thursday, April 10th, 2025
| Time |
Event |
| 9:18a |
piezīmes vienkāršos teikumos
viņi neeksistē ārpus jēdzieniem, kurus nejūtu es.
uguns tuvojās. man ir auksti un garlaicīgi.
karstumā laiks rit savādāk.
nav acu, ir izdeguši caurumi, kas redz to, ko grib redzēt - gruzdošu salveti meža takas malā blakus benzīna kannai ar uzrakstu: "mīlu savu tuvāko, bet nezinu, kuru bērnu ēdīsim pirmo."
bīstos to kungu.
ak, kaut tā jau degtu! | | 9:49a |
manas attiecības ar to bija kā masturbācija ar gaļas aparātu. skaisti, bet iekšā nekā nav, tā varētu šķist, bet 🤫 patiesībā ir un tas ir vislabākais. kaut debesis man ļautu to šašliku redzēt kulminācijā. | | 9:54a |
uguns deja iekšā, ārā. uguns dārdi, tā auro, tās ir bērna asaras, tās ir tēva atmiņas par meitiņu tikai konceptuālā ellē.
aizdegās, uzlika muzonu un lēkā uz riņķi, nevar izturēt cik labi.
bet ļoti kaitina, ka citi redz savādāk. frustrējoši - nevar viņiem pateikt, viņi redz to ko grib un netic, ka ir savādāk.
sērkociņ!
Current Music: https://youtu.be/zGND7VEIDC8?si=HxzoAmdz-0UOL36v | | 11:02a |
bet kāpēc roka deg? tāpēc, ka pie rokas mēs viens otru vedam uz mājām, Lucifer, uz mājām. | | 1:39p |
Vika, esmu Tev pateicīgs par visām bijušajām iespējām piedot. Agrāk es biju nejūtīgs burtisks zombijs. Tagad es brīvi varu izraudāties, kad vien atceros Almu. Ceru būt pateicīgs arī par nākamajām. | | 2:06p |
Kāds veterāns: there was only silence before us. there will be only silence after us. | | 3:34p |
Ar bērna acīm, kas redz mums cauri,
Bet ilgojas kritiena.
Viņš ir tik tīrs –
Tā dvēselē var spoguļoties kruzuļotas aktrises
Un naivā gaismā spēkus krāt var izlaidīgas narcises.
Šai gaismā nevar atturēties nogāzt to gar zemi
Un pelnu melnām pēdām bradāt to līdz pats tas kļūst par zemi.
Mēs tevi mīlam, mēs mīlam kā tu krīti -
Tu esi zieds sniegā, mežģīnes dubļos,
Dzīvnieks slazdā, kaija mazutā.
Mēs tevi mīlam, kamēr tu vēl neesi pazudis,
mēs mīlam tavu pazušanu, jo mums vajag jaunas asinis
Bet tu nebaidies, nāc un nosmoc
Mūsu apkampienos.
Mēs apsolām nolikt ziedus,
Kad iesim pie tevis uz kapiem ciemos.
Mēs grimsim, bet tu grimsi līdz ar mums,
Jo mūsu pirkstu knaibles neatlaidīs
Tava baltā zīda krekla piedurknes.
Mēs grimsim, bet tu grimsi līdz ar mums,
Jo mūsu pirkstu knaibles neatlaidīs
Tava baltā zīda krekla piedurknes.
Mēs tevi mīlam, mēs mīlam kā tu krīti -
Tu esi zieds sniegā, mežģīnes dubļos,
Dzīvnieks slazdā, kaija mazutā.
Mēs tevi mīlam, kamēr tu vēl neesi pazudis,
mēs mīlam tavu pazušanu, jo mums vajag jaunas asinis.
| | 6:59p |
varbūt, kāds bārmenis ellē mani pieredz kā cilvēciņu spēlē Adom - tas piedzīvo laiku, bet dzīvie cilvēki to redz kā tādu šaha spēli, kurā katru gājienu var apdomāt bezgalīgi un patīt uz priekšu/atpakaļ.
EDIT: nevaru rakstīt komentārus, jo cibai errors ar e-pasta apstiprināšanu. abdilde: biju esība. tagad manis nav. | | 8:09p |
un P. gribu precizēt: tad kad ir nolikts, tas vairs nekad nebija bijis.
EDIT: man liekas, ka visi jau zin, ieskaitot pašu adresātu. | | 9:10p |
un ja roka deg, tā jācērt nost. bļāāā... |
|