| jau atkal tas pats |
[Jan. 25th, 2009|05:06 pm] |
1.cilvēks ir process, nevis stāvoklis.par cilvēku kā stāvokli, iespējams, var spriest vienīgi pēc cilvēciskā ķermeņa nāves.
2.kā jebkurš process, cilvēks spēj virzīties radošā un pozitīvā virzienā, destruktīvā virzienā, vai stagnēt uz vietas. kā jebkuru procesu, cilvēku var ietekmēt blakusapstākļi, īpaši citi cilvēki.
3.jebkura veida procesam, kas vērsts noteiktā virzienā, ir kaitīgi vardarbīgi mainīt savu gaitu, neapzinoties izmaiņu mērķtiecību vai jēgu (tai nav jābūt prātā definētai jēgai, bet iekšējai pārliecinošai sajūtai).cilvēks ir paškontrolēts process. nav nozīmes virzībai, ja zūd paškontrole.
4.rosinošai sarunai ir jāvēršas pie cilvēka saprāta, nevis emocijām, t.i., tai ir jābūt nevis psiholoģiskam manevram, bet redzeslauku paplašinošam uzziņas materiālam. tikai apgalvojums, kas ir brīvs no vērtējuma drīkst tikt pieņemts.
5.tik tālu labi.bet ko darīt, kad citi līdz riebumam kaitina, kad tā vien gribās pateikt kaut ko tādu, lai viņus apklusinātu...sanāk runāt tajā pašā valodā un izmantot tos pašus pretīgos paņēmienus.tas ir tāpat kā iesist cilvēkiem, kas kaujas, lai pievērstu sev uzmanību un pastāstītu, ka vardarbība nav risinājums.
6.vēl stulbāk ir niknumu nbespēt pārvarēt, bet glabāt iekšā.
7.bet tad var izveidot sev mizantropisku blogu, kur demonstratīvi nokārtoties un mēģināt sakārtoties, lallalallalā |
|
|
