Nē, es neesmu sufiste. Es neesmu piederīga nevienai reliģijai; bet šie mazie stāstiņi man silda sirdi un rada vēlmi ieslēgt Rimska-Korsakova "Šeherezadi", aizvērt acis un iztēlē just visaptverošu siltumu pār vāri piesegto augumu, halvas pilnus pirkstus un zeltītu diadēmu, kas gulst manos garajos, tumšbrūnajos matos. Ak, es pavisam noteikti reiz biju odaliska!


**

Kāds jauneklis aizgāja pie sufistu skolotāja, lai pateiktu, ka sufistiem nav taisnība u.tml. Skolotājs, ne vārda nebilzdams, novilka no pirksta gredzenu, pasniedza to jauneklim un teica:
- Aiznes šo gredzenu pie tirgoņiem uz tirgu un pārdod, redzēsi, vai vari par to dabūt zelta gabalu.
Neviens visā lielajā tirgū par gredzenu nedeva vairāk par vienu sudraba monētu.
- Bet tagad, - teica gudrais sufijs, - aiznes to īstam juvelierim un paskaties, cik viņš par to maksās.
Un juvelieris par gredzenu piedāvāja tūkstoš zelta gabalu. Jauneklis bija satriekts.
- Tagad tavas zināšanas par sufistiem ir tikpat lielas, - teica Misri, - kā tirgoņu zināšanas par juvelierizstrādājumiem. Ja vēlies novērtēt dārglietas, kļūsti par juvelieri.

**

Kādu dienu sultāns izlēma pārbaudīt ķīniešu un sufistu gleznotāju spējas. Ar priekškara palīdzību viņš pārdalīja savu salonu divās daļās, vienu atvēlot ķīniešiem, otru sufistiem.
Ķīnieši katru rītu pieprasīja simtiem krāsu, bet sufisti nelūdza neko vairāk kā ūdeni savām lupatiņām.
Kad bija aizritējuši trīs mēneši, sultāns ar saviem padomdevējiem nāca novērtēt viņu darbu. Vispirms viņi gāja pie ķīniešiem. Mūris bija apgleznots perfektā manierē. Sultāns un viņa padomdevēji vēl nekad nebija redzējuši tik smalku darbu.
Tad viņi gāja pie sufistiem. Tur sultāns un padomdevēji bija ārkārtīgi pārsteigti, neredzot uz sienas nekādu attēlu. Siena bija trīs mēnešus cītīgi pulēta. „Tīra tā gan ir, bet kur tad ir glezna?” vaicāja sultāns.
Atbildei sufisti atvilka priekškaru, un ķīniešu glezna atspoguļojās uz viņu nopulētās sienas. Tas, ko sultāns pie ķīniešiem bija redzējis un apbrīnojis, te atspoguļojās vēl brīnišķīgāk un apbūra pilnībā.


**

Stāsta, ka vietā, kuru sauc Kasr-al-Arifin, reiz iestājies liels sausums.
Un cilvēki devās pie Skolotāja Bahaudina Nakšbandi, lūdzot pēc palīdzības - izlūgties lietu.
Viņš izveda cilvēkus uz ielas un vadāja sev līdzi tik ilgi, kamēr atrada sievieti, kura auklēja uz rokām savu bērnu.
- Es lūdzu tevi, pabaro savu bērnu! - teica Skolotājs.
- Es pati zinu, kad man viņu barot un kad nebarot, - atbildēja sieviete, - tāpēc, ka tas ir mans bērns. Kāpēc tu jaucies lietās, no kurām neko nesaproti?
Bahaudins lika šos vārdus pierakstīt un publiski nolasīt.

**

Kāda sena sufistu līdzība vēsta:
Aklais apjucis ilgi maldījies, lai tiktu cauri mežam. Pēkšņi viņš aiz kaut kā aizķēries un nostiepies visā garumā uz zemes.
Taustoties pa meža zemi, viņš atklāja, ka ir pakritis pār kādu cilvēku, kas tup zemē. Šis cilvēks bija Klibais, kurš nevarēja paiet.
Abi uzsāka sarunu un izsūdzēja viens otram savas raizes par likteni.
„Kopš sevi atceros, es jau maldos pa šo mežu un netieku vairs ārā, jo neko neredzu,” teica Aklais.
Klibais stāstīja: „Arī es, cik vien atceros, guļu šeit uz zemes un netieku ārā no meža, jo nespēju piecelties.”
Kamēr viņi tā sarunājās, Klibais pēkšņi ko atskārta un iesaucās: „Es zinu! Tu pacelsi mani sev uz muguras, un es tev teikšu, kurā virzienā tev jāiet. Kopīgiem spēkiem mēs tiksim ārā no meža.”
Līdzību stāstot, sufisti simboliski salīdzinājuši saprātu ar Aklo, bet intuīciju ar Klibo. Arī mēs tiksim ārā no meža vien tad, ja abus apvienosim.

**

Reiz dzīvoja vecs vīrs, kuram bija skaists zirgs. Cilts vadonis, zirgu ieraudzījis, lūdza to pārdot viņam. Vecais atbildēja:” Zirgs ir mans draugs, es jūtu viņa dvēseli. Es nevaru pārdot draugu.”
Pēc kāda laika zirgs pazuda. Kaimiņi izteica vecajam vīram līdzjūtību: “Tu varēji zirgu pārdot, tagad tev nav ne naudas, ne zirga.” Vecais atbildēja: “Mēs nezinām visu stāstu. Sacīsim vienkārši, ka zirgs ir aizgājis.”
Pēc mēneša zirgs atgriezās un atveda sev līdzi vēl divpadsmit skaistas ķēves. Atkal saskrēja kaimiņi: “Kā tev laimējās! Tu tagad esi bagātnieks!”.“Mēs nezinām visu stāstu”, skanēja atbilde.
Vecajam vīram bija viens vienīgs dēls. Reiz, iejājot zirgus, viņš pārlidoja pār ķēves kaklu, savainoja muguru. Saskrēja kaimiņi, lai apraudātu viņa nelaimi, bet vīrs atbildēja: “Mēs nezinām visu stāstu.”
Pēc gada vecā vīra mājā ieklīda ceļojošs viedais. Uzzinājis, ka dēls savainojis muguru, viedais ceļinieks teica, ka varēs puisi izdziedināt. Pagāja laiks. Viedais vīrs dzīvoja vecīša mājās, gatavoja zāles un ziedes. Dēls izveseļojās, atkal sanāca kaimiņi, lai apsveiktu tēvu par tādu laimi. Atbilde bija tā pati: “Mēs nezinām visu stāstu.”
Kad viedais vīrs grasījās doties ceļā, dēls lūdza tēvu, lai tas atļauj doties līdzi tam, kurš tik daudz zina. “Kā tad tā, kas tevi vecumā pieskatīs, kops, kad tev vairs nebūs spēka? Satraucās kaimiņi. “Mēs nezinām visu stāstu”, atbildēja vecais un viņa acis mierīgi lūkojās tālumā...
Dari godīgi savu darbu, pieņem pasauli tādu, kāda tā ir, neaizmirsti Dievu un tici tam visam, kas labs,-lūk, cik viss ir vienkārši!




^_^