Pusčetros no rīta es..

piepeši sapratu, ka nevēlos saistīt savu dzīvi ar mūziku, es nevēlos iet mūzikas vidusskolā mūzikas dēļ - es vēlējos tur mācīties, jo es gribu tikt no šejienes prom, es gribu Rīgu, kur varu būt patstāvīga, kur viss būs atkarīgs no manis un no manas rīcības. Kur katru savu kļūdu naudas / mācību ziņā es izbaudītu uz savas ādas. Kur ir daudz iespēju, un kur var paslēpties no ārpasaules - tur allaž valda mierinoša ignorance.
Reizē es apzinos, ka tādējādi zaudēšu pēdējos finansiālās un cita veida brīvības gadus, es nevarēšu atvēlēt laiku jaukajam Nekam un lasīšanai, visa izzināšanai. Rokdarbiem un gatavošanai un šādām tādām lietām. Principā, es saprotu, ka nevaru visu, ko vēlos.
Tad - ko es vēlos visvairāk?

Pie tā es vēl nonākšu. Gan!

Šodien, ejot mājās, redzēju dāmu no otrā stāva balkona ar "kis, kis" saucot minci. Tas allaž notiek, kad eju mājās. Dīvaini, ka nepamanīju iepriekš. Tik .. omulīgi.
Pie nama durvīm pamēģināju pasvilpot. Iekšā nevar, velnu piesauks. Tad nu atveras veikala durvis. Esmu izbrīnīta. Nosvilpoju vēlreiz, atveras durvis iepriekšējā kāpņutelpā. Man patika. ^_^

Tagad būs jāpārraksta/jāpārkopē tās dažas tortu receptes. Jā, man sestdien būs torte un cepumi, šķiet. Vai cepumi un kūka. Nē, atkarīgs no tā, vai es ņemšu cepamās vai necepamās kūkas. So. Vēliet veiksmi.

Spēlēju UT 2004. Perfekti. Head-shoti un tādas lieliskas lietas. Protams, unstoppable un double-kill un rampage un vēl, vēl..

Lai jums jauks vakars un tā. Ziniet, ja paskatīsimies uz savu dzīvi vienkārši , mums taču viss ir tīri neko, vai ne?