Dzeru kapučīno.
Paceļu acis un piepeši saprotu, ka vienīgais, kas šeit man nepatīk ir nevis tas, kas man ir apkārt, bet es pati.
Es . Šeit. Neiederos.
Es vēlos būt viena milzīgā cilvēku pūlī, kas steidzas, kam ir kam steigties - jo kāds vai kaut kas tos gaida.
Tādos brīžos es iztēlojos, ka mani arī kādam vajag. Es apņēmīgi pasmaidu un steidzos līdz ar apkārtējiem; nez, varbūt starp tiem kāds arī tāpat dara - iztēlojas ? Un, ja nu visi? Lai tur vai kā, saspiežu plaukstā ciešāk stockmann maisiņu, kurā atrodas šādi tādi gardumi no konfetērijas un - aiziet! Pāri bezdvēseliskajām ielām, pāri dzeltenapgaismotajam trotuāram, gar ļaudīm, gar to nelaimēm un izmisumu, ar mērķi, ar mērķi! Kā apsmērējusies ar Azazello krēmu, ojā! Raganiski labi.
Eleganti smalko kurpju papēži klusi klikšķ pa Vecrīgas bruģi, es izdejoju starp laternu mestajām ēnām un jūtu, ka esmu tā, kas mainīs kaut ko , ka esmu tā, kurai ir, kam dzīvot. Un lūk, es esmu klāt.
Apstājos pie senās ēkas koka durvīm. Vienīgajā Vecrīgas ielā, kurā ir kluss. Logā nav aizkaru, un no telpas dziļumiem plūst melna tumsa.
Noslīgstu uz kāpnītēm, pievelku sev tuvāk kājas un piespiežu seju stenderei.

Cik ilgi vēl?