Un tā viņas satikās.

Mani mati smird. Un nevien mati, bet es pati arīdzan un stipri. Atšķirībā no daudzām citām reizēm, šī nav manu *Šleseriski* iekšu puvuma smaka, bet gan cigarešu smārds.
Esmu pusbeigta, nogurusi un neizgulējusies – šī nakts nebūs izņēmums – un šī diena arī ne – bet tik ļoti fcuking laimīga, ka man pietiks nedēļām divām, līdz nākamajai mūsu tikšanās reizei. Paldies, ka tu dari mani tik apmierinātu ar dzīvi, mana sieviešmīla!

Realitātes šovs pilnā mērā : „1 kapučīno – 2 naktis. Viņa - vai nogurums viņu?”
Sižets: cīņa ar ikdienas smago realitāti. Jeb, drēbju gludināšana (no tā nebija nekādas jēgas), saskaņotas apakšveļas meklēšana (no tā nebija jēgas – pavisam noteikti), atkārtošana „Tu neko neēdīsi. Tu neko neēdīsi” (garām), somas satura izgāšana, tās sakravāšana, atkal izgāšana, sakravāšana, histērija, apātija, nervu sabrukums un panikas lēkmes, ir jau trīs no rīta, bet es vēl neesmu bijusi dušā, un drīz jābrauc, un es nepaspēšu, un..
Un patīkams atklājums, ka mana istaba, kuru gribēju satīrīt – lai atgrieztos jaukā vidē – izskatās vairāk pēc miskastes, kā miskaste izskatās pēc sevis. Tagad nekas nav mainījies, vienīgi manā Adventes kalendārā ir par divām šokolādītēm mazāk . Vecāki bīstas iet manā istabā, un labi vien ir, uzdurtos vēl tām kniepadatām, kas mētājas uz grīdas. Guļu tajā pašā savandītajā gultā (gādīgi savācu uz tās esošo drēbju kaudzi un kaut kur nometu; ceru, ka ne stūrī. Ā, re, cik jauki – uz grīdas), klavieres nokrautas ar žurnāliem, dāvanu iesaiņojamo papīru no „Mūsmājām” un visu citu, kam nav tur jāatrodas, galds pārblīvēts ar no somas izgāzto saturu – kalkulatoriem, zīmuļiem, migle konfekšu papīriņiem, lapiņām (uz vienas no tām ir mans mīļais Čaka dzejolis „Padoms.” Citēju –

Bet, kad no tavām
Kvēlkrāsotām lūpām
Iesāka mudžēt
Kā spradži no smāršīga siena
Tavi lieliskie tukšuma vārdi,
Spalgi un piepeši
Iedegos viss es kā fosfors
Un vienus vienīgus vārdus
Šai brīdī
Es izkliegt alku
Kā nāvi šausmīgās mokās:
„Ak, savu smadzeņu liesumu
Nokrāsot steidz
Kā savas lūpas, sen bālās no izdzīves” ), guašu krāsu iepakojumu kārbu, tukšām mapēm, „Prāta loģiku”, „Latviešu ēdieni”, magoņu sēklu paciņu, šampanieša korķi, veciem, tukšiem fotorāmīšiem, „Žersēna veikala izkārtne”s reprodukciju, un Čiurlioņa printu, diviem džemperiem, kurus pēdējoreiz redzēju trešajā klasē (atcerējos, kā nesen iespraucos savā pirmās klases apakškreklā ar puķītēm.). Manā istabā ir tāds pats ‘bardaks’ kā manā galvā. Nezinu, ko rīt darīšu, nezinu, kas rīt notiks, un mani tas neuztrauc. Es tik ilgi savā dzīvē par galveno prioritāti uzstādīju izdzīvošanu, nevis dzīvošanu – tad pēc nopelniem ļaujiet man pārmaiņas pēc just kaut ko, smieties un iekulties nepatikšanās, ļauties improvizācijai un rīkoties impulsīvi.
Ārā bija melna tumsa, kad es izgāju ārā no mājām. Tūdaļ mani sagrāba vējš – tas mūs pavadīja abas šīs dienas. Vasīlijs arīdzan, bet tas ir cits stāsts. Pie kases lodziņa palūdzu biļeti vagonā, kurā ir silti, lūdzu, lūdzu – man nez kādēļ likās, ka daži Dinaburgas ekspreša vagoni netiek apsildīti, es maldījos. Perfekti stundas garuma miegam blakus nikna paskata Latviensis Pelēksus šķirnes radībai, kura nēsā eņģeļa masku, bet ceturtdienās, kas viņas perfektajā nedēļas grafikā ir zivju dienas, viņa ar sajūsmu cērt nost tām galvas, pie sevis murminot kaut ko par Zinočku.
Plus vēl dabūju paskatīties Rīzas Vizerspūnas aktiermākslas prasmē; rādīja filmu, kurā tai bija galvenā loma. Sižeta gandrīz nekāda; sākumā domāju, ka tā būs kāda mazbudžeta pieaugušo filma; bet tā nebija. Bija vēl ļaunāk. Ak, lai viņai labi klājās.!
Es šoreiz pat varēju normāli izkāpt no vilciena, nenokritu. Tas man lika domāt, ka dina (vai! diena)(dina arīdzan) būs jauka. Es nekļūdījos.
Līdz tikšanās laikam desmitos man bija pusstunda, lai ieietu stockmann, nopirku dāvanu maisiņu, un tualetes kabīnītē, pārbaudot savas koordinācijas spējas, žonglējot ar somu, maisu, dāvanu maisiņu, pašizceptajām magoņ un kanēļbulkām, reizē klusi lūdzoties, lai man pieaug trešā roka un prāta sakarīgums, saliku gardumus pa diviem iesaiņojumā, ar sarkanām atlasa lentītēm rokturu vietā.
Satiku Kseniju; biju aizmirsusi, kā skan viņas balss. Un, ka viņa ir nedaudz īsāka par mani. Un, ka viņa pārtiek nevis no ēdiena, bet gan tā analizēšanas un atzīšanas par bīstamu veselībai.
Nolemjam dzert tēju, Apsarnīcā.
Rofl – es dzēru Cuba libre. Nez, ko Komrāders par to sacītu. XD bet mēs labojāmies dienas gaitā. Sanāca atcerēties Klintu, un 9.jūliju, Dinas dzimšanas dienas svētkus Čili picā (un, vai tu zināji, ka Čili picas īstais nosaukums ir – Čiliju pica?).
Beigās notiek ekscess, kura dēļ es sajūtos pagalam neērti, izdzeram tēju un ejam prom.
Bet ceru, tas vairs nekad neatkārtosies , dārgā, ja tomēr, tad es brīdināšu jau laikus .

Atmiņa viļ par to, ko darījām tālāk. Ā – BikBok. :D
Jo mēs taču arī gribam būt stilīgas un seksīgas. Tas viss beidzās ar ēmoisku fotografēšanos un pozēšanu spogulī. Nē, beidzās ar to, ka es – protams – pazaudēju kameru. Tā gan atradās – uz pakaramā, veikala vidū, zem melnvioletstrīpainās jakas, kuru mērīju.

Jutos pārāk sanervozējusies, man reiba galva un šķita, ka noģībšu. Devāmies uz tualeti, bija ap diviem, un tad metāmies Alus Arsenāla meklējumos. Jutos tā īsti piederīga PMAB, prašņājot savam 1188 aģentam XD (reklāmas upuris) , kur tas īsti atrodas. Nē. Nezin. Garāmgājēji (80% no tiem – ārzemnieki, kuri nevarētu nosaukt laukumu, kurā atrodas, pat nāves draudos) šķita pagalam izbrīnīti par šādu jautājumu, taču, šķiet, padomāja, ka esam no Pestīšanas armijas un atbildēja visnotaļ izpalīdzīgi.

Ksenij. Mans topogrāfiskais kretīns ar brūno micīti.
Es Rīgu zinu miljons reižu sliktāk kā tu, bet mana intuīcija (kāre) uzreiz norādīja uz īsto virzienu, jes, jes.

„Te būs okupācijas muzejs.!” ^____^
„Nē. Tas ir laukumā, tālāk pie upes.”
„Ksen. Bet tur ir Melngalvju nams, un šitā baltā institūcija..”
„Ne te.”
*ierauga OM*
„Tā nav tava vaina. Viņi pārcēla okupācijas muzeju uz rātslaukumu, lai tā vietā varētu iespraust ziemsvētku egli. Jā!”


Mēs piegājām pie Ziemassvētku vecīša, Doma laukumā, un viņam lūdzām nevis dāvanas, mieru pasaulē (if you want peace, prepare for war!) – bet gan AA adresi. Viņš zināja XD

NB – doma laukuma tirdziņā var nopirkt labākās dāvanas ziemsvētkiem.!


Esam Alus Arsenālā, ņemam Užavu. Izbaudam.
Ņemam nefiltrēto „Arsenāls”. Dzeram tubrālības. Atklājas, ka mēs viena otru mīlam vnk , un nevaram iztikt bez.. ķiploku grauzdiņiem. vella vecene, visu mērcīti izēda! XD

Saņemam sms no Dinas. Aizšļūcam līdz tualetēm un nevaram novērsties no spoguļa. Kas ir šīs skaistās, burvīgās miglaino acu īpašnieces? Dziedam, ejot gar Rīgas pili.
Stabi, stabi, visur stabi, mēs vienas, jejeje.!
Tā skanēja kā dzeja. Tad. :D

Gribēju ieiet pie prezidenta, parkā, mani laikus parāva prom.

Ir ļ. Jautri. Pērkam kolu. Dabonam mašīnīti ar santaklausu. Un ledu. Skrienam ar to visu uz tram.. trol.. eh, un braucam līdz Smiļģa ielai (es tur biju kaut kad.?) , kur dodamies uz kojām pēc ziemsvētku sajūtas. Uzdāvinām dinai mašīnīti, un kolu un ledu, ā, pirms tam gājām pa Āgenskalna nedrošajām ielām uz veikalu, denija pirka miltus. Kam? Mēs cepām piparkūkas. Es netīšām izrullēju vienas biezākas par citām, un tamdēļ mums sanāca arī trvv gotikk , sadegušas eglītes un sirsniņas ar šokolādes graudiņiem – lai cik dīvaini tas neliktos, tās bija garšīgākās. Dziedāju ziemsvētku dziesmas.

„Ksenij, tu nevienu nezini?”
„Sturmfuhrer neskaitās?”

**

Dina precēsies.!


Diena beidzās ar došanos uz bolderāju , EA – Opheliac aurošanu un brīnumsvecīšu vicināšanu ( kam gan citam mēs pērkam šķiltavas, ja ne lai dedzinātu brīnumsvecītes!).
Un kotletēm un bulciņām. Un mandarīniem. Un tvneta čatiem. XD
Neko necitēšu, mani novāks savādāk.

Kauns un Negods – Pankiem alu!

Pamostamies desmitos no rīta, pusbeigtas. Smaržo pēc pankūkām; tās ir brokastīs, pildītas ar biezpienu. Mmm. Mūkam prom no mājām, pilnā nopietnībā cerot apzinīgi pirkt dāvanas , bet plāni mainās, tiklīdz atceramies fantastiski lielisko AA gaisotni un nefiltrēto arsenālu.

Īsumā, uzlabojām rezultātus . 4l asiņu un 1 litrs alus XD
Smejoties atraidu saldo uzaicinājumu pievienoties, kaut vēlāk atklājās, ka viens no tiem visai un visai ir ieinteresēts nacistiskajā vācijā. Jūtamies pārāk labi, lai nožēlotu. Iztērējam pēdējo naudu auzu grauzdiņiem ar saulē kaltētiem tomātiem. Mmmmm..

„Tu domā – ja vari nostaigāt taisni, tad esi kruta, ko?”


Steidzoties uz autoostu, pazaudēju savu naudasmaku, kurā atrodas arī biļete uz mājām.
Šausmas gan tas nerada; vien jautājumus. Ksenij, es varēšu palikt pie tevis vēl vienu nakti?

Visbeidzot izlūdzam autobusa šoferim, lai tas mani ielaiž, jo tad man atnesīs naudu un samaksāšu – tā tiešām bija domāts. Līvānu autoostu viņš noignorēja – skriešus metos cauri autobusam uz priekšu, un viņš mani izlaida pie veikala.
„Bet, nauda?” prasīju.
„Neņem vērā, saulīt.”

^_______^


Ksenij, paldies! Dina, paldies tev arīdzan!