Elegance visā tās krāšņumā

Sēdēju uz ceļiem , pārklupusi pāri klozetpodam un sēcu kā tāds kaķis, kurš cenšas atbrīvoties no spalvu kamola. Pussamaņā konvulsīvi raustījos, tik vien spēdama kā atgāzties ar plaukstām uz poda malām. Apkārt saskrēja meitenes, visas kā viena pretīgumā virzījās prom, čukstēdamas, ka "Tai tur ir slikti" un "Pasauksim māsiņu" , māsiņu, kuras nav skolā tieši tad, kad kādam rodas veselības problēmas. Sajutu pēdīgo žults garšu uz mēles un gandrīz turpat noģību. Drudzis joprojām lika ķermenim trīsēt.
Eleganti.
Žēl vienīgi, ka kājās nebija melno laiviņu, tās šim skatam piestāvētu ļoti.
Tā nebija piespiedu reize; tās nekad nav. kaut , jā, es uzskatu, ka ēdu par daudz un ienīstu savu vecāku despotisko attieksmi šajā ziņā. Es ienīstu arī to, ka ikdiena nekad nav normāla - allaž notiek kas tamlīdzīgs. Ja es pašlaik būtu skolā, es varētu ignorēt skolas pusdienas un tad mājās sacīt, ka esmu ēdusi tur. Jo man vienkārši negribas. Jā, jā, jā. Negribas.

Ieskatījos telefonā tikai šodien, un labi vien ir, dabūju izsmieties.

Bet nu. Lai jums jauks vakars, es jūs ļoti mīlu.