4. P. Čaikovska Starptautiskais pianistu konkurss Koknesē
Devāmies no Līvāniem uz Koknesi pulkstens divos - pusceļā pārsteidza bieza migla, bet tas nebija nekas salīdzinoši ar to, kas mūs sagaidīja vakarā, skolotāja brauca lēni un mēs abas skatījāmies pēc baltās līnijas ceļa vidū, iespējas nosisties - aptuveni 4 reizes, bet es tomēr esmu dzīva, kaut visu nedēļu šķita ka šodien - sestdienā - mana ģimene dosies uz morgu atpazīt manu sakropļoto līķi.
Esot tur, pārāvos laiviņās, uzsmaidīju tiem, kas bija sajūsmā par manu liekšanos , karot mēteli un devos uz zāli, kurā tiku tieši pirms C grupas sākuma. Vietu nebija - sēdēju uz baltās plastmasas palodzes , aiz manis uz pakešu logiem bija salīmētas papīra sniegpārsliņas. Vēlējos vienu noraut un mājās sadedzināt, jo tad vismaz vienai no tām būs īpašāks liktenis kā vien miskaste, bet atturējos. Man blakus sēdēja sieviete, ar cieši sakniebtām lūpām un augsti paceltu galvu, likās, itin kā kāds būtu viņu smagi aizvainojis - pārbaudīju savus spēkus ieņemot tādu pat pozu, bet ilgi neizturēju, tamdēļ vienkārši pārmetu kāju pār kāju ( 4 - score! ^_^ ) un sakrustoju rokas uz vidukļa. Ķermeņa valoda saka, ka tā ir divkāršā noliegšana, un tam es piekrītu - zinot tās šausmas, kuras es dzirdēju no otrās izpildītājas, es vienkārši turējos rāmjos, lai nesāktu kliegt.
Būtu viens labs piemērs, bet nejūtos pietiekami kompetenta, lai to iztirzātu, sekojoši iztiksim ar šo :
"Gribi šokolādi? *padod* Nedabūsi šokolādi. *parauj plaukstu atpakaļ* Gribi šokolādi? *atkal padod, tu nepagūsti paņemt, un tā atkal tiek atrauta prom no tevis ar vāriem "Nedabūsi"* "
Jā, slikts piemērs. Es vienkārši sēdēju un liecos sāpēs, jo .
Piano. Nedaudz skaļāk.. Mezzo forte.. aizvien, aizvien tuvāk kulminācijai.. vēl stiprāk.. augšējās notis, tūdaļ.. nu, taču.. NU TAČU, SASODĪTS!
Nekā.
Tādā veidā spēlēja vēl divi pianisti, visbeidzot man blakussēdošie prasīja, vai man nav slikti - sēdēju saliekusies, saņēmusi galvu rokās un pūlējos nesajukt prātā.
Mani patīkami pārsteidza Kokneses MS skolēni, bet es to jau gaidīju.
Šausmas gan bija ar Jelgavas MS - meitene spīdoši nospēlēja variācijas, bet Čaikovska "Augusts" bija neticami sekls - ne patosa, ne emociju, ne kaislības, ne ugunības, nekā.Mazo rūķīšu deja; visu izpildīja stacatto.
Brr.
Ak, kungs, bet tā neticami tievā meitene, kura spēlēja tā saliekusies, ka domāju - tūdaļ viņa atsitīs savu galvu pret klavieru vāku un zaudēs samaņu, noveļoties turpat, pie flīģeļa, uz grīdas.
