1.Kad būšu Rīgā, metīšos pirmajā tramvajā iekšā un braukšu līdz pat galapunktam. Nez, ko tur ieraudzīšu. Būs aizraujoši, kur tāds tramvajs var mani aizvest. Tramvajs bija tas, kas ar riepām? Un.. kā tagad tur tās biļetes pērk? pie vadītāja? un tad kompostē.. kompostrē?
2. Es nofotografēšu tik daudz Rīgas, lai tad, kad man pietrūks, es varu apskatīt to, vēl un vēl.
3. Un, es izstaigāšu visus tiltus. Jau aizmirsies, kā izskatās Daugava un cik ļoti stipri tās vējš pūš ausīs.
4. Pasēdēšu AB dambī. Pašūpošu kājas, sēžot uz tām akmens malām.
5. Un Andrejsalā. Uz mirkli, paskatīties uz kuģiem.
7. jo es nevaru izdomāt sesto. Septītais gan man ir, un tā ir Doma laukuma apmeklēšana, kur es ļ. gribu la caminada aši izmēģināt.
6. izdomāju sesto. ^_^ tātad, es noteikti izstaigāšos pa visām trotuāru maliņām šaurajās vecrīgas ielās. nu, pa to ielu trotuāru malām, cauri kurām iešu, saprotams.
8. pārlasot šo sarakstu nākamsvētdien - pārlieku neviebties, jo galu galā, es būšu bijusi stacijā un preses bārā. bet tas jau arī nav slikti, tas ir sasodīti lieliski, pat!

Man jādejo, skanot "Trīs vīri" mūzikai, tautumeitas svārkos un baltā blūzē. Kamēr ir atpūtas mirklis un visas pārējās kautrīgi mīcās pa zāli, es ņemu tos svārkus rokās un vienkārši izbaudu mirkli, viņām visām sdejojot riņķī! Ak, sajūtas, ka esmu kā tāds jauki krāsains ziediņš, paceļu rokas un nu jau es esmu turku dejotājs.
Viss ir atkarīgs no attieksmes, ka es jums saku, un tad nu labāk izbaudiet mirkli, kā ņerkstiet par to, cik noteiktā darbība ir sviestaina vai dīvaina vai galīgi garām. Ja tā tevī atstāj to silto, jauko sajūtu, viss ir ideāli! Nu labāk nevar būt!

Un, ziniet, ko? Esmu sasodīti jauka un es tagad sev ik pa mirklim pielieku plaukstu pie deguna, jo es smaržoju pēc zemenēm. Smieklīgi vai ne, bet Grima kaut kad izteiktais, ka man vajagot body shopa dāvanu karti ir savā ziņā piepildījies, jo māsa man šo to no turienes uzdāvināja. Un tad nu es sabijos, jā.
Vēl jau es sabijos drusku, kad man piezvanīja Saurijs. Nē, tas ir lieliski, galu galā tas atklājās esam Kristaps un tā, bet fakts, ka es to biju jau nosapņojusi to, ka turu rokās telefonu un redzu, ka man zvana "Mārtiņš MS" ..



HA, ko es uzzināju! In your face.

Man.. vajag morālu atbalstu. Nē. Man vienkārši..
Es sēžu, pārmetusi kāju pār kāju, atbalstījusi zodu pirkstos un prātoju - cik ilgi šī te sajūta vilksies man līdzi. Tas nevar mūžīgi tā būt. Bet, jo vairāk gaiņāju prom domas, jo vairāk jūtu tās sevī krājamies.
Sakārtoju kleitu. Iedzeru kapučīno. Gaidu.
Nepāriet. Balzakam tomēr bija taisnība.
Pieceļos kājās, aizeju līdz galdam. Šo sīko distanci izdejoju tukša gaisa skavās. Nekā laba tas nedod - manas dejas nav tautudejas, atspiežos pret sienu. tas viss rada vājumu kājās - noslīdu lejup, uz grīdas. vienkārši mokos. tā apziņa, ka tu ciet, rada rūgtu apmierinājuma sajūtu.

kāds šovakar skrāpēs paklāju atkal.
es.


p.s. man jūsu komentāri nav vajadzīgi. iešu, izrēķināšos ar kādu spilvenu. kaķi. spilvenu. kaķi. spilvenu. kaķi.

MIRSTIET, nejauceņi! Vienkārši mirstiet, mirstiet, mirstiet! uzkrītiet nažiem, uzvelieties virsū dakšiņām, nejauši iespraudiet savos acu ābolos tējkarotītes un noasiņojiet, nu, lūdzu..