Jūtas: ir pārāk slikti un es neesmu izgulējusies, un esmu slima, un vēl divas nedēļas līdz rudens brīvdienām, kurās es arī nedabūšu gulēt..
Domas: es zinu ar ko tas ^ beigsies, plus vēl mana neēšana, kuru piekopju pēdējā laikā, un šīs divas nedēļas piekopšu jo īpaši, jo es zinu, ka varu izturēt ar vienu pusplaukstas lieluma pankūku visai dienai, un vēl tas, ka katru dienu nedēļā man ir vingrošana pa stundai vakarā un vēl četras reizes sports, un vēl emocionāli slikti, bet es tagad meloju, un tas, ka man jāsāk uztraukties, lai es atkal neķertos pie cigaretēm un nu jau arī alkohola (es vēl vienu tādu piektdienas nakti vienatnē nepārdzīvošu. Es vispār vienatnē vairs nespēju), ka esmu atkarīga no viņa, vairāk, kā no jebkā cita, un ka "lomku" (lol) laikā es daru visādas muļķības , sliktas lietas, ka mācības divās skolās mani beidz nost , un, ka viss mani rauj gabalos, ka iekšā manī sāk augt niknums , kurš drīz var tikt pret kādu izgāzts, bez pamatojuma. Tad jau vēl tas, ka man visu laiku pietrūkst laika, ka man nav brīvdienu, nav mirkļa, kad es varētu dienu nogulēt mājās , dzerot tēju (jo to es dzeru ikreiz, kad vēlos ēst. Silta tēja, zaļā.) un zīmējot/rakstot/dziedot/sapņojot/kārtojot/domājot/graužot kalcija glukonāta tabletes, ka mana sirds sāp tik šausmīgi, ka es reizēm domāju, ka varētu nomirt, ka mans kuņģis atspēlēsies pret mani gastrīta veidā, kas man mazlietiņ jau bija pārgājis, ka aiz minerālvielu trūkuma organismā es saaukstēšos un dabūšu bronhītu, ka šī haosa nobeigumā vai tikai tā sākumā atradīšos psihoterapeita krēslā, kurš man vaicās debilus jautājumus par manu iekšējo pasauli un visādiem tādiem mēsliem, kas nav jāzin nevienam , vien man. Sāp kuņģis, kā tikko to pieminēju. Un dur sirdī. Galva plīst pušu.
Ar viņu ir tik savādi silti un mierīgi.
Kaut viņa dzīvē haoss ir vēl drausmīgāks un nav noteiktības, stabilitātes.
Kad neelpoju, nesāp. Pāriet, lēnām.
Jo reizēm vienīgais, kā palīdzēt, ir būt blakus.
"Meitene, tumšbrūni, šokolādīgi mati. Vietām izbalējuši, saulē. Pati mazliet iedegusi. Nenosakāma vecuma, Jau vairs nav sešpadsmit, spriežot pēc ķermeņa, bet nav vairāk par divdesmit vienu, spriežot pēc visai bērnišķīgās sejas. Acis ne tādas, nav gluži vietējā. Ģērbusies melnā, melnā pusmētelī un svārkos mazliet zem ceļa, melnās laiviņās, iespaids - eleganta, bet nevīžīga, vai steidzīga, bet - visticamāk emocionāla. Samirkušie mati tūdaļ viļņojas, acīmredzami, kā viņas pašsajūta, lai kā arī viņa nevēlētos tos iztaisnot, gan matus, gan omas. Iespaidu par kādu subkultūru nerada, jo pārāk smaida (par to liecina vaigu bedrītes) un neizskatās vēsa, kaut dažreiz vispār nerunā, vai - runā visu laiku. Maizes drupaču gabaliņi uz svārku apakšmalas; viņa sasit plaukstas, un no tās kā konfeti izbirst vēl gaišbrūni tās pašas maizes putekļi, viņa bija barojusi baložus. Kā cilvēks, kas baro putnus, var būt ļauns? Nevar. Viņa jau arī nevēlas, bet baidās mazliet. Viņa izvairās no skatiena, viņa tic, ka - kad ir novērsusies , ir nemanāma. Viņa vismaz vēlētos būt. Cenšoties nepateikt muļķības , viņa pasaka vēl lielākas . Savukārt, kad viņa nekam necenšas , viņa baida un pie viņas ir jāpierod pārāk, tāda savādi nesaprotama. Ja vispār runā. Mazliet par vardarbīgu un asinskāru savos izteikumos, viņai patīk humors par zīdaiņiem ar pie galvas pienaglotām cepurītēm . Un reizē nē. Ja viņai ir skumji, viņa noliek dārgāko alkohola pudeli visā mājā (tas ir svarīgs faktors) parasti mazliet zem septiņdesmit latiem, un vīna glāzi. Tad, kad ir sasniegts reibums, viņa analizē pieaugušo filmu sižetus, un daudz, daudz smejas. Agrāk viņa mēdza arī uzsmēķēt, bet nu vairs ne. Bet, parasti, īsi pirms riet saule, viņa skatās "Amēliju" , guļ uz paklāja, un dzer kapučīno un ēd šokolādi, bet tas bija sen, nu viņa šokolādi vairs nevar un nespēj ēst. Tad satumst, un viņa raud - vienā noteiktā mirklī, reizē ar Amēliju, kad Nino atklājas neesam nav tas, kurš sakustina žalūziju, vai kā tur pareizāk to saukt, bet to ir izdarījis pelēkais runcis. Tad viņa apskauj spilvenu, un paslēpj saraudātās acis, jo tā pieklājas. Un atceras. Viņa izdomā, ka ir Eimirianne, un blakus sēž tās vīrs, bet tas bija tad, kad viņai nebija Viņa. Īstenībā, kopš Viņš ir, šī meitene nav skatījusies Amēliju. Viņa skatās, kad vairs nekam netic. Kad ir tik slikti, ka ļaunāk nevar šķietami būt, un kad kaut kas ir jāsaprot no jauna.
Viņai patīk stāstīt par cilvēkiem, kurus redz uz ielas, tāpat, kā es tev tagad stāstu - par viņu.
Rokās viņai vienmēr ir soma, vai maisiņš, un šis kalcija glukonāts. Pat, ja nav naudas, mājas atslēgu vai telefona , vai tā visa kopā. Un vēl daži nieki, un no mātes paņemtais pūderis, kuru viņa gan nelieto, vai lieto reti, bet slepus mīl tā skaistā vāka dēļ. Viņa reizēm to apslauka ar lupatiņu, kaut šī lieta bija pagājušās sezonas nagla, viņai ir vienalga. Un somā tai ir viss pēc kārtas, lūpukrāsa ar smilšu gabaliņiem kopš pēdējā jūrmalas apmeklējuma, salvetes , apskūpstītas ar sarkanām lūpām , kruasānu paciņas un dzēšgumija, pat ja nav zīmuļa. Viņai ir sava kaklarota, viņas lūgšanu krelles , kaut iztēlotas. Tajās ir viss, kas ir viņa un kas viņai ir , vai ko tā vēlētos sev esam. Tās nudien nav glītas, tās ir garumgaras, to sudraba saturošā stīga ir apvīta ar ziemassvētku eņģeļmatiem, folijas zivtiņu, bižutērijas krellītēm, Maxim's konfekšu, krietni vecu, šokolādes odziņām , ar caurdurtām monētiņām no visurienes, tajā karājas Napoleonu iemiesojošs franču zaldātiņš, un sīka burciņa ar sarkanbrūnu matu šķipsnu, konfekšu papīriņu bantītes, stīgā ir iesieta pieneņu rinda , un tur ir pat druska bezmiega nakšu tumsas, bet to tā nevar raksturot, tur vēl viena burciņa ar smiltīm , kuras tās plaukstai pielipušas, metot trīs reizes kapā, tās viņa nenoslauka tūlīt, viņas krelles ir viņas mirkļi. Verdikts - kroplas. Tādas rādīt nevienam nevar, visi, kas ieraudzīja, tūdaļ viebās un devās prom, meklējot skaistākas, un tie atrada. Un viņai prieks. Bet viņa apzinājās, ka tās patiesums atbaida, un viņa noslēpa savas krelles skaistā lādītē, ar sarkanu, austrumu motīviem izšūtu lādīti, nelaime, bet visi, kas lūkojās viņas istabā, tūdaļ vēra kastīti vaļā un izbijās. Pārāk liels kontrasts. Ko nu? Atlika vien nopūsties, un raut nost visu, kas nelikās estētisks. Pirmām kārtām, vajadzēja atraut visas lētās un prastās atmiņas , otram lāgam varētu noplēst sirdij tuvākās. Tās šķietami neglītākās. Kā jau vienmēr.
Saprotams, viņai bija briljanti, daudz, tie glabājās visai atklātā veidā, viesistabā, visi kas vēlējās, paņēma mazlietiņ lai izpušķotu garastāvokli. Viņa paņēma saujiņu, kamēr mamma cepa pankūkas, un ar līmlenti
pielīmēja stīgai. Klasesbiedrenes bija sajūsmā. Rādi! Iedod pataustīt! Vai īsts?
Ak, nelaime. Tad, kad viņa, smaidoša , bija atgriezusies gaitenī, no draudzenēm nebija ne vēsts, uz putekļainās grīdas mētājās vien sudraba stīga ar drudžaini , ar pildspalvām atplēstās, ar tinti nošķiestās
līmentes gabali un viens mazs , melns grafīta punktiņš.
Nu krelles ir vēl neglītākas, tām aptīti tējas maidiņi un pangrol tablešu paciņas, un visādas citādas lietas, kas veido viņas dzīvi, viņa tur šīs krelles kabatā un vairs nerāda nevienam.
Un tā ir pareizi. Viņa it kā sargā sevi, bet vairāk pat to - citus. Un, kas sargās viņu?"
