Īpaši jūtīgā es.

Gandrīz vai sadauzīju stikla ekspozīciju Emīla Dārziņa muzejā. Visi gāja prom no telpas, kad es ieraudzīju ko man interesējošu - vecu uzvalku, kas bija rūpīgi salocīts un palikts zem stikla. Lapiņa tam blakus vēstīja "Šajās drēbēs tika atrasts Emīls Dārziņš pēc nāves."
Es šausmās burtiski atlecu malā - atkritu pret pārējiem stikla plauktiem, kas visi skaļi nodžinkstēja.

Nu, slimie cilvēki, turēt drēbes, kurās cilvēks ir traģiski gājis bojā. Un es brīnījos, kādēļ likās, ka telpa smird pēc asinīm un nāves.

Esmu visai sensitīva šajos jautājumos. Reiz gājām divatā pastaigā uz mežu. nonācām kādā vietā un piepeši man radās absolūti nepamatotas bailes. Man bija tik ļoti nepatīkami, ka es, neizturēdama, skrēju visu ceļu līdz pat šosejai, kas veda ārā no meža. Kad tiku ārā, jutu, ka beidzot varu ieelpot. Es prasīju, kas tā par vietu - atklājās, ka tur tika izšauti ebreji kara laikā.

Kaut arī man patīk vecas lietas, es tomēr nespēju tās turēt sev blakus. Antikvariātos es jūtu, kā lietas ir ar kaut ko piebāztas - te ļoti negatīvas, te pozitīvas, te neitrālas. Tāpēc, lai kā es arī mīlētu pilis, muižas un vietas ar vēsturi, lielākoties es nespēju tajās uzturēties - man nāk panikas lēkmes.

Jo vecāka kļūstu, jo sensitīvāka esmu. Reizēm esmu sajūsmā par kādām ieliņām - kurām citi nepiegriež ievērību, jo tur es jūtu laimi. Tas viss attiecas arī uz cilvēkiem. Cik gan reizes negatīvie cilvēki mani ir izmantojuši kā tādu mačalku, kurā izberzēt savas negācijas? Neskaitāmas. Agrāk es nepratu atrast vietu, kur attīrīties pašai no tiem sārņiem, bet tagad jau protu neielaist to visu sevī.

Vispār, mācos.