Čau, pasaule!

Varbūt, atgriežoties šajā blogā, man ir jums un sev pašai jāatgādina, kas tad īsti ir mistiskā būtne eimirianne.

Kad man bija tikai četrpadsmit gadi, es uzrakstīju savu pirmo īsto stāstu. Tas gan bija fanfiks - tobrīd mitu kurbijkurnē, kur sastapu arī lielu daļu cilvēku, kas kļuva par maniem labiem draugiem. Manā galvā stāsts mainījās līdz ar mani. Taču kopumā sižeta līnija bija viena. Varam arī vietām sulīgi pasmieties, jo man tomēr tobrīd bija tikai 14 gadu.

Eimirianne bija franču meitene, kas devās mācīties uz izslavēto Cūkkārpu. Viņa ir īsa auguma, tumšiem, gariem, vijīgiem matiem un šķelmīgu smaidu. Īsta feja. Dzīvespriecīga un jauka. Taču cik jau nu jauks var būt cilvēks, kas nokļūst Slīdenī. Viņa skolā sastopas ar nepatiku starp torņiem, Grifidors pret Slīdeni, Malfojs pret Poteru. Sākumā viņai iet pie sirds kāds jaunietis, kurš gan nav tas labākais no visiem. Krāpj viņu, nelietis, un vispār nav īsti pieaudzis, vienkārši nav īstais Eimiriannei, jeb Eimijai. Eimirianne vienīgā interesējas, kādēļ Drako Malfojs ir depresīvs, kā arī izvelk viņu no pašnāvības mēģinājuma. Abi sadraudzējas. Taču tad Eimiriannei kas atgadās. Diemžēl, kaklarota, kuru viņai uzdāvināja viņas draugs, īstenībā ir apburta un padara Eimirianni par slimu, gluži kā dienasgrāmata padarīja Džinniju par slepkavniecisku psihopāti. Eimirianne atgūstas tikai tad, kad saprot, kad jau ir atgriezusies no sirojumiem asiņainām rokām un brūcēs. Long story short - Malfojs apprec Eimirianni, kaut arī viņi viens otru nemīl, lai Eimijai nebūtu jāprecas ar to nelieti, ar kuru viņa satikās un kurš bija no labas dzimtas.
Protams, viņi beigās viens otrā iemīlās. ^_^


Neteiktu, ka itin viss manā dzīvē ir sakritis ar to, ko biju rakstījusi savā stāstā, taču lielos soļos tā varētu būt. Man ir mans Drako Malfojs, cilvēks, kuru esmu glābusi, kurš ir glābis mani. Man ir arī nelietis bijušais, kurš gan nav vainīgs ne pie kā, jo vienkārši nebija īstais.


Bet pats svarīgākais ir tas, ka sev esmu es pati un katru dienu vairāk kļūstu par sevi. Ir savādi palūkoties atpakaļ uz kaut vai trīs gadus garu manas dzīves vēsturi - nonkonformisms, kurš izpaudās tik konformistiski cik vien varēja, bulīmija, pirmās attiecības, sevis meklējumi.

Vispār, beigu galā es varu pateikt, ka tieši tagad esmu nonkonformiste. Tāpēc, ka tieši tagad esmu unikāla.

p.s.
iepriekšējos ierakstus es sākumā vēlējos dzēst ārā, bet .. nolēmu to nedarīt. Viss ir tā, kā tas ir, man droši vien par šo to būtu kauns, ja es to pārlasītu, bet kopumā - tā ir mana pagātne, lai tā tur arī atrodas.