~Otrais dublis~

To, ka beidzot arī Latvijā ir iestājies auksts laiks, var pateikt pēc manas līdzības orkam, vai vismaz pamatīgi nokaitinātai fūrijai. Rudens un ziemas periodā es bezcerīgi gaidu, kad beidzot notiks ilgi solītā globālā katastrofa un beidzot es varēšu dzīvot subtropu klimatā, nemainot fizisko lokācijas vietu.

Brīnumi nenotiek, un es periodiski kaļu plānus par dzīvi saulainākā [siltākā] vietiņā. Goda vārds, es nespēju izturēt drēgnumu un pelēcību tik ļoti, ka tas bojā man dzīvi [psiholoģiski]. Liekas, ka pamazām sāku neciest vietu, kur dzīvoju tikai dēļ laikapstākļiem (turpinām, lūdzu, aktīvāk piemēslot planētu!) un negatīvajiem/depresīvajiem cilvēkiem (akmentiņš finanšu pārvaldes dārziņā). Nu, nav man ikdienā jāskatās uz niknajām sejām, jo manējā to iespaidā kļūst ļoti līdzīga, un izteikti negatīvo noskaņojumu. No vienas puses, man jau neviens virsū it kā nebļauj, bet es jūtu. Tik izteikti jūtu, zemapziņas līmenī, katra pretimnācēja emocijas, un tās uzņemu. Un es nevaru no tā atteikties, jo automātiski kā filtrs izlaižu visu sev cauri... un stihiski pārņemu 'random' uztvertās emocijas.

Tāpēc es labāk norobežojos no visādām masām. Vai arī apmeklēju pasākumus, par kuru pozitīvo iespaidu esmu gandrīz droša.