~Otrais dublis~

Kā turpinot domu ķēdi, aizdomājos par filmām un tipāžiem. Tiem pašiem, kurus piemeklē attiecīgā stila kinematogrāfijai vai iecerētajiem tēliem. Esmu sapratusi, ka tomēr nevaru būt psiholoģiski nomocīta dzīves cīnītāja no Trīra filmām, lai kā arī nesajūsminātos par viņa psiholoģiski spēcīgajām varonēm. Tāpat es nespēšu uzņemties arī Almodovara apsolītās kaislības. Pat franču kino sentimentālais gaisīgums man īsti neder, un Ženē Amēlijas bērnišķīgā jokainība 'uzdzen' vieglu nepatiku un pamatīgu neizpratni.
Mana pievilcība ir tik pat klasiska kā sengrieķu kariatīdu precīzie sejas vaibsti un proporcionālās auguma formas, bet skatienā bieži vien pietrūkst tā noslēpuma, ko meklē visi Eiropas jaunie neatzītie censoņi. Tādēļ grimmētāja pie labākās gribas mani varētu ielikt tikai pseido Meganas Foksas veidolā par godu kādai Holivudas 'grāvējfilmai', kur neliela deva riskantu aktivitāšu un kāds Bonda meitenes ierocis ir kā papildinājums sievišķībai.