~Otrais dublis~

Man nedēļa jāiztur vienai. Es jau zinu savu atvaļinājuma režīmu, kas var iedzīt panikā par rūdītu dīkdieni. Šodien vieksmīgi to iesāku, visu dienu nospēlējoties Sims2 (jaunatklājēja prieks), kas man paspēja apmēram pirms pusstundas apnikt. Nekādīgi neatceros, kā jāatkreko SimCity, tāpēc laikam tomēr nāksies pakļauties dabiskajam ritmam, un, nemaz nemēģinot iejusities NY laikā, uzpildīt enerģijas skalu - iet gulēt. Bet kaut kas tajās role games un stratēģiskajās tomēr ir.

Vispār es JAU skumstu.

Bēdīgs smaidiņš. Nopilinam kādu asaru kopā ar puņķi un tad jau lēnām lēnām čučēt.

Bēdīgus sapnīšus!

Šodien noteikti centīšos iečekot darba mapītes sastāvu, pie reizes to arī pārbaudot. Atvaļinājums, jū nov, kurā tāds sīkums, kā neliels monitorings nekaitēs.

Atcerējos, man bija traks sapnis. Kur es 'apnarkoju' vienu sapnī (ne dzīvē) pazistamu meiču, galu galā arī kaut kas no neķītrībām tur bija. Rezultātā nenormāli pārbijos par iespējamo saukšanu pie atbildības, tādēļ aizvilku šo pie psihoterapeita, kuram viņa visu izstāstīja, bet pati nebija pārliecināta, ka tā ir taisnība un vispār noticis. Terapeits viņu atzina par nepieskaitāmu.
Ko TAS varētu nozīmēt?

Pilnīgi neko negribas darīt. Pavisam neko. Tikai relaksēties, pasnauduļot, sēdēt pie laptopa un uzjautrināties par primitīvākajiem jociņiem un socializēties tikai vajadzības gadījumā. Pat uz Dominu knapi atradu apņemšanos aiziet. Un padusmoties uz sevi, ka nav radoši analītisku ideju diletantiski-profesionālā bloga pirmajam ierakstam.

Es esmu kļuvusi pavisam digitalizēti virtuāla. Jeb to par slinkumu sauca?