~Otrais dublis~

Greizi brīnišķīga diena. Ja ar šizofrēniju varētu aplipt, tad tā man būtu pielipusi tieši šodien uz vienu dienu. Kaut kur pirmajā dimensijā biju iesprūdusi un atrados visur citur, tikai ne darba lietās. Jau no rīta pamostoties es zinu, kura diena būs īpaša. Kurā būs tā sajūta, ka viss ir pirmoreiz, pat, ja tie būtu vieni un tie paši cilvēki un lietas, kurus redzi tūkstoš un pirmo reizi.
Valdemāra ielas pavasara novakarēs ir kaut kas hipnotizējošs. Izpletu spārnus un kļuvu viegla. Nolidoju visu posmu, gandrīz nejūtot asfaltu zem saviem soļiem. Brīva - tas ir īstais vārds. Par spīti tai jocīgajai sajūtai krūtīs - kaut kas smeldz, tik stipri, ka ārā izlaužas fiziska smaguma veidā. Kā kāda neizsāpēta sajūta vai aizvainojums.

Es šodien esmu liriska. Es vispār esmu taisīta no pamuļķīga, viegli romantiska liriskuma. Mana māte, mani ieņemot, būs domās skaitījusi dzeju. Un lūgšanas.

Cilvēki var būt dažādi tālu viens no otra. Bet, ja kāds ir 'viena klikšķa attālumā', tas liekas tik tuvu, it kā varētu pieskarties. Un tik viegli būtu nospiest to taustiņu. Tad tikai ej un sagudro 'pasaciņas', ka nejauši..