~Otrais dublis~

Mana brīvdienu pasaule tik ļoti atšķiras no darbdienu pasaules, ka katru reizi, pārejot no vienas otrā, es piedzīvoju kultūršoku. Tās disonē, un es vairs nevaru saprast, kura ir mana īstā. Es taču nevaru būt divējāda [tāpat kā latviešu valodas 'divdabis']. Tajos brīžos kad fantāzijas un cerības mani 'atlaiž' es jūtos kā zaudējusi mērķi. Ja cerība mirst pēdējā, tad jārūpējas, lai tā nemirst vispār. Jo tad gan ir viss. Beigas. Tāda bezmērķīga apkārt klīstoša čaula ar mehāniski radītām emocijām - baudi, bet nejūti.
Simulakru pasaule. Jau sen, un varbūt vienmēr ir bijusi. Un ja tā, tad kas ir īsts?

Kad nolaižos uz zemes māku vārdus pat sakārtot loģiskos teikumos un izveidot stāstu. Stories sells, kā viņi saka, un man jāpārdod savējais.
Vakar? Jā, vakar bija tā remdeni labi. Mierīgi, interesnti/neinteresanti. Jocīgi, kopš izgājām no pirmās lokācijas vietas, nākamajās sastapti cilvēki likās arvien neiederīgāki manā izpratnē par lielisku kompāniju.
Un vēl iegūtā morāle par to, ka ar kolēģiem ārpus darba pasākumiem labāk netusēt. Vai arī tas ir tikai tāpēc, ka es tik ļoti no darba gribu atdalīt personisko. Tās ir tās divas pasaules.