~Otrais dublis~

Mierīgi. Tikai vakarā tā nedaudz 'palidinājos' un 'satricinājos'. Viss OK. Turu sevi savos rāmīšos un robežās. Vismaz ārēji. Nu, kā, nu, kā, nu, kā... es varu tik viegli pakļauties enerģijai?

Vakarā pašapziņu pacēla kāds 'jokainis', nonesoties lejā pa bibliotēkas kāpnēm, ganrīz vai mani apķerot un izšaujot: "Jūs labi izskatāties!". Gluži apstulbu no tik atklātas uzvedības. Nea, laikam ne-latvietis.
"Paldies!" bija vienīgais, ko varēju izspļaut uz tādu impulsivitāti.
"Pagaidiet mani!"...un tālāk es nedzirdēju, jo jau paspēju iznesties pa bibliotēkas ārdurvīm, cerot, ka viņš man nedzīsies pakaļ.

Toties 'es sevi mīlu!' jautājums atkal tika aktualizēts un pieņemts kā pašsaprotams fakts. Kopā ar to 'lidonīgo' sajūtu.
Jau no rīta es zināju, ka būs īpaša diena. Pasaule nepārstāja griezties un šokolādes lietus nesākās. Bet kaut kas bija noticis ar laiku. Tas bija kļuvis patīkamāks. Pat 'visazināšana' šodien apciemoja. Mana mīļā sajūta, ka es zinu, kas būs. Bet baidos noticēt, jo pamatot nemāku. Tikai kaut kur iekšā ir vāja apjausma, un man atliek gaidīt. Pēdējā laikā daudz arī 'deja vu'. Tas viss jau ir bijis. Man tikai jāatceras (un tāpēc arī laikam ir tā iekšējā zināšana, jo kā var nezināt notikušo).

Laiks ir relatīvs! Un man dažreiz šķiet, ka es vienlaicīgi atrodos pagātnē, tagadnē un nākotnē. Vienota šo laiku apziņa, kur laiks nemaz neeksistē. Jebkura pagātne var kļūt par nākotni, un tagadne vienlaicīgi ir nākotne un pagātne, jo tas jau ir noticis, tikai es to neatceros, tāpēc pieņemu par neizprotamo nākotni.

OK, es esmu nojūgusies, vai ne?