~Otrais dublis~

Come break me down
Bury me, bury me
I am finished with you
Look in my eyes
You’re killing me, killing me
All I wanted was you

I tried to be someone else
But nothing seemed to change
I know now, this is who I really am inside
Finally found myself
Fighting for a chance
I know now, this is who I really am

/Summer turned to winter, and the snow - it turned to rain, then the rain turned into tears upon your face./
Kāpēc to dzirdot es iedomājos par ķiršu ziedēšanu Japānā? Par to balto ziedu sniegu, kas neizkūst, uzkrītot uz lūpām, nesaldē seju un neliek virs sevis atvērt lietussargu.
Realitāte ir tāda, kāda tā ir. Japāna tālu, pavasaris nedaudz tuvāk.. bet vistuvāk ir pienākumi un pelēkums. Lai gan, kārtīgi emocionāli 'parokoties' apziņā, arī slapjdraņķa lietū var atrast savu romantiku. Klusu skumju un ilgošanos. Tikai šoreiz nevis plosoši smeldzīgu, bet patīkamu. Vai tas ir labprātīgs psiholoģiskais mazohisms - tā vēlēšanās dažreiz paskumt?
---

Par spīti pastāvīgajam depresīvismam, piektdiena bija jautra, vispozitīvākā diena nedēļā (nu, jau droši to varu apgalvot), dinamiska, komunikatīva un enerģisma piepildīta. Nākamsestdien, vai pat visu nogali, tad... jā, būs labi.