~Otrais dublis~

Pierakstījos pie psihoterapeita. Un tagad es, kā īsts buržuju pārstāvis varēšu smīkņāt: "Bet man psihoterapeits teica..." [Tā laikam ir nākamā fāze sievišķīgās attīstības stadijā, pēc "bet mans vīrietis..."]

Ja nopietni - līdz ar to zvanu radās cerība, ka tikšu tam pāri, drīzāk tikšu pāri pati sev. Jā, jā, esmu gatava strādāt ar sevi, analizēt, runāt. Es nebaidos būt patiesa, un nekaunos būt es pati - dažreiz nevīžīga, nesakārtota, emocionāla un saspringusi. Tikai nesaprotu, kāpēc citiem ir tik grūti pieņemt cilvēkus tādus, kādi viņi ir. Kāpēc lielākā daļa cilvēku tiecas pēc kādas ilūzijas, pieņemta tēla, kas viņiem šķiet mīļāks par realitāti. Kāpēc realitāti ir tik grūti pieņemt? Rigida domāšana laikam.

Es sevi mīlu! [un tagad galvenais to mēģināt atkārtot vēl kādas pārsimts reizes]. Tā ir mana problēma - nemācēt to pateikt, drīzāk neticēt šai trīsvārdu kombinācijai. Bet sevi nemīlot, es nespēju mīlēt vēl kādu, varbūt tikai cienīt.