Saulē kūstošas sniegpārslas krita uz slapja asfalta -

Olaine... ķieģeļu mājas vēl ir, arī veikals, kur par nodoto pudeļu naudu ar Edgaru pirkām saldējumus; kurš strādāja pusnaktī; arī tas - pagrabiņā, kur smaržoja pēc marinētiem dārzeņiem un no gaļas kļuva šķērmi - ir, tikai paplašinājies.Dinaz, kuram traucāmies garām necilvēcīgā ātrumā un man bija ļoti bail.. tas mežs, kur bija armijas paliekas, kur mēs ar eteerija  skrējām pa brikšņiem, pētījām barakas, ar mammu šāvām pa māla lauskām, radot milzīgu troxni, ēdām zemenes un šašlikus, sēdējām meža vidū uz asfalta, kur es lādēju pistoli (mājās gan). Bet arī ļoti daudz jaunu vietu...

Bijām arī - mhm, laikam viņš saucās Līdumnieku vai kā tā - karjerā, kur es tajos gados noslīināju ragaviņas (!), kalnu, no kuriem slīcināt un ar AUDI100 dragāt, vairs nav. Peldvietas palikušas un ceļi izdangāti. Tagad tur tiek par Ls o,5o un var izklaidēties, barojot zivtiņas ar sīpolu čipsiem. ā, var arī peldēt.

Nedaudz bail no nejaukām atmiņām un patīkami, uztaustot vēl dažus aizmirstus dvēseles fragmentiņus... kā mēs ar Edgaru, Randu, Paulu u.c. ķērām mailītes kanālā un ar P. un R. būvējām vītolā māju no tā zariem, kuru toreiz ļaunais puika E. izjauca, lai gan vēlāk kļuvām labākie turienes draugi. Mhm, man toreiz bija veseli 10 gadi.