Saulē kūstošas sniegpārslas krita uz slapja asfalta -

Gastranomiski. Vēlos vēl vienu kilogramu skurbinošu ķiršu, šķēli - jā, tikai garšas kārpiņu devu, jo vēderā nav vietas - saldējuma tortes.

Emocionāli. Pastaigu pusnaktī pa Rīgu, lidojumu tās gaismu jūrā un iet pa tuneli pie 13. novembra krastmalas (da jebkuru no tiem) naktī - varētu to visu apvienot vienā reizē. Aiziet ieelpot Centrāltirgus sakņu paviljona smaržu un piepirkt pilnu pītu tirgussomu ar pārtiku - svaigu, tīru, garšīgu un lētu, apdvestu ar to īpašo burvību, kāda ir tirgū.

Ar tausti. Ar basām kājām pa karstu asfaltu un putekļainu zemesceļu. Stopot uz Saulkrastiem - tur ir jauki. Savilkt mugurā kaut kādus kankarus, kas atsedz plecu līniju, pland un rada klaidonīgu parīzietes izskatu - uz mirkli, jo nez vai mana personība tajos ilgi noturēsies")

Dziļi&ar labsajūtu. Atpūsties liedagā un pēc tam iet uz apsūnojušā dārzā, vītola pavēnī augošas baltas mājiņas ar koka mežģīnēm, palieveni, raudzīties pār dizainētu dobi kaislā saulrietā un sajust apvijamies siltas rokas, tā, lai drošāk.

Nav: laika, tirgussomas, mājas un laiskuma, nav kankaru un drosmes, nav vairs nevienam..mūsdienās..to silto roku. Tikai vēl pāris ceriņu "laimītes"! Lūdzu...