Reta suga?
Viss ir kļuvis tik tuvs tālienē. Pietrūkst dziesmu, pietrūkst deju. Pietrūkst siltu, vasarotu pļavu. Ilgojos. Bet nudien, arī pietrūkst laika, ko būt šeit. Vismaz pāris dienu. Pāris cilvēku vairāk.
Es esmu, ļoti iespējams, pārkāpusi savus principus, pat tos nepiemērojot, lai gan vienmēr klusībā katram principam ir noglabāta maza izejas atslēdziņa, rezerves variants, jo visam to nevar piemērot. Visam ne. Un, kā bijis, kā ne, vēl varu balansēt uz labas un pat ļoti labas pašsajūtas un sajūsmināties par tās absurdumu. Ar tādu mazu pieskārienu - cik ilgi? -, protams.
Un vēl, būdama še, apzinos, cik mūsu kultūra ir bagāta, reta, unikāla un ļoti kopjama un saudzējama. Dejas, dziesmas, vēsture, ēdieni un visa, visa cita folkloriskā ticējumu, skatījumu un krājumu kopīgā bagātība. Es ceru, ka nekļūsim par izzūdošu sugu ar visām negatīvajām ziņām, kas liek visām emocijām rauties kamolos, izbraucējiem, situācijām un iekrāto, nepārastrādāto rūgtumu.
Nudien, un man kaut kas ir jāpalasa beidzot.
Comments