Saulē kūstošas sniegpārslas krita uz slapja asfalta -

šorīt pamodos ar sajūtām, ka pati savu sirsniņu vai tās rajonā graizu ar asu, asu nazi... tā pati sajūta, ka viss ir sapists, visas attiecības un notikumi, plus vēl mans nenormālais ikpabrīžakauns - kopā, lēkmjveidā. Plus vēl esmu saauxtējusies. Nu, kā parasti, mēģināju slēpties no sevis zem segas, beeeeet... :)) Pārkāpu pāri un tagad ir puslīdz normāli. Pē!

Mēnesis līdz TAI dienai. Un mans mazais dārgumiņš būs vēl Francijā, yohambim...:/

• (B. Vians, "Dienu putas", 55.lpp., saruna starp "goda pederastiem", heh, gribētos pārraxtīt visu, bet šī viennozīmīgi ir spilgtākā sentence) "Kāds tu esi draņķis! - viņš enerģiski secināja. - Tu esi netiklāks vienalga par ko... Kādu dienu tu apprecēsies ar sievieti!..."
• Sāļš ūdens noskalo visu slikto, visus kreņķus un sāpes. Tikai acis paliek sarkanas... un vaigi nedaudz. Pietam, sāļam ūdenim var pieskaitīt gan baseinu, gan jūru, gan asaras, un vakar es neraudāju.
• Balta krāsa ietērpj eņģeļveidīgā tēlā. Smuki. Varbūt tāpēc tā man riebjas??? :o
• Larisa ir bišķi maita. Jau mēnesi man nav īso šortiņu, ko vilkt uz darbu - un viņiem bija tikai jāatšuj mala!! Nu, tā jau ir izvairīšanās, h-hhe.
• Mmmm, riebīgs rīts.
• Ā, jā, "1. jūlijs, 2005, plxt. 21:28": es saucu "(tāpat nesapratīs(i) )", ne? Jo tam vienkārši ir pārāk daudz nozīmju.. jums sanāca trīs, man bija padomā vēl dažas;) /laikam nevajadzēja teikt, mhm/

Olaine... ķieģeļu mājas vēl ir, arī veikals, kur par nodoto pudeļu naudu ar Edgaru pirkām saldējumus; kurš strādāja pusnaktī; arī tas - pagrabiņā, kur smaržoja pēc marinētiem dārzeņiem un no gaļas kļuva šķērmi - ir, tikai paplašinājies.Dinaz, kuram traucāmies garām necilvēcīgā ātrumā un man bija ļoti bail.. tas mežs, kur bija armijas paliekas, kur mēs ar eteerija  skrējām pa brikšņiem, pētījām barakas, ar mammu šāvām pa māla lauskām, radot milzīgu troxni, ēdām zemenes un šašlikus, sēdējām meža vidū uz asfalta, kur es lādēju pistoli (mājās gan). Bet arī ļoti daudz jaunu vietu...

Bijām arī - mhm, laikam viņš saucās Līdumnieku vai kā tā - karjerā, kur es tajos gados noslīināju ragaviņas (!), kalnu, no kuriem slīcināt un ar AUDI100 dragāt, vairs nav. Peldvietas palikušas un ceļi izdangāti. Tagad tur tiek par Ls o,5o un var izklaidēties, barojot zivtiņas ar sīpolu čipsiem. ā, var arī peldēt.

Nedaudz bail no nejaukām atmiņām un patīkami, uztaustot vēl dažus aizmirstus dvēseles fragmentiņus... kā mēs ar Edgaru, Randu, Paulu u.c. ķērām mailītes kanālā un ar P. un R. būvējām vītolā māju no tā zariem, kuru toreiz ļaunais puika E. izjauca, lai gan vēlāk kļuvām labākie turienes draugi. Mhm, man toreiz bija veseli 10 gadi.