| idealizācija pāri visam |
Sep. 18th, 2009|11:58 pm |
Pagājušas divas nedēļas kopš mācību un regulāra darba atsākšanas. Par studijām - citreiz, šoreiz par piedarbu, kā to apsolījos saukt iepriekš, jo ļoti labi saprotu, kas ir proper job, lai arī joprojām nespēju iedomāties darbu, kurš atbilstu manai kvalitāšu un trūkumu kombinācijai. Tāpēc pieteikumus visādiem darba konkursiem rakstu vien kaut kādu ienākumu kāres vadīts, nebrīnoties par retajiem intervijuzaicinājumiem un visai smieklīgajām pārrunām - es jau skolas debašu turnīru laikos sapratu, ka reizēm nemāku melot pat izšķirīgos brīžos, kas arī noteica manu gaitu īsumu šai virzienā.
Bet pie lietas - pa draugam tiku pie sarga-dežuranta vietu, maksā ļoti maz, bet regulāri un vēl kādi bonus netiešā veidā! Bez cilvēkvērošanas, kas diez vai kādreiz kļūs par rutīnu, esmu ieguvis izcilus apstākļus mācībām - divi ne-studiju gadi ir pietiekami, lai teju nedalītu uzmanību pāris stundu garumā vienam tekstam veltīt būtu kļuvis sarežģīti - un haltūrām, un krievu valodas prasmes uzlabošanai
Iepazīšanās ar cilvēkiem nu ir kļuvusi par nepieciešamību, sarunas - par vēl vienu glābiņu garlaicības brīžos. Visnotaļ upper-middle class ēku kompleksā, ko apdzīvo galvenokārt slāvi (ir, protams, arī latvieši un pa retam ārzemniekam) dzīvo arī kāds insultus pārcietis pensionārs, kam mātošanās nu jau sanāk labāk par staigāšanu, eksdesantnieks, kurš uz jaunajiem biezpiengalvām kaimiņos skatās ar nicinājumu un jautā, kāda atšķirība ir flīžu graizīšanai rīta agrumā no uz pretējā balkona sarīkotas gaļas cepšanas, nākošajā brīdī pārmetoties uz stāstu par teju vienreizlietojamajiem kukuruzņikiem Afganistanā, kuru iznīcināšana bija pavisam viegla - apliec ap motoru sprāgstvielas un - darīts, jo no kā ta tas viss taisīts? (es jau aizmirsu, no kā tieši, bet -kaut kā viegla, degoša un lēta). Bet vispār šīs te mājas esot cēluši idioti, tādu elektroinstalāciju viņš vēl nekad neesot redzējis. Bet tās ir personālijas, margināļi, kas nāk ar mani papļāpāt, daudz vairāk redzu cilvēkus, kuriem grūti vadīt auto, vienlaicīgi nerunājot pa mobilo, un nesūdzēties. Biju jau aizmirsis (vai biju kādreiz zinājis?), ka vidusslānim vislielāko diskomfortu rada variācijas pierastajās ērtībās un viņa attaisnojamo ienākumu-izdevumu izskaidrojuma apšaubīšana. Viņiem gan nepatiktu manas aizdomas, ka viņu slāņa piederību visspilgtāk attaino teju totāla (visi un visu) iepirkšana Maksimā - tuvuma, ne lētuma dēļ.
Diennakts maiņas ir viltīgas - iespējams, nekad tik tieši neesmu izjutis šī tā kā dabiskā, tā kā cilvēku definētā laikposma iedarbību. Vēl neesmu izvēlējies, strukturēt savu laiku vai ļauties impulsu un pienākumu sajaukuma noteikumiem. Blakus toshibai stāv stipras tējas krūze, Līčs, kaut kas no Frankfurtes skolas un kāda kolēģa atstāts krepīgs fantasy kr.val. (vidēji aizraujošs draņķis tā grāmata), tā pati toshiba neļauj izvēlēties starp gate music (ha ha) un serčikiem (tvinpīkas pirmsezonas fināla t.s. 'room service'!!!).
Jau pēc 80 stundām esmu pieradis pie šī rajona uz pilsētas robežas, kur gar musariem staigā mazdārziņnieki, siltumnīcu izejmateriālus cierēdami, un urlu vietā pa ielām klaiņo mazu riteņu-mazu braucēju pūlīši. Šorīt nestrādāja viens no liftiem un nedega trīs no parādes durvju lampiņām, un es aizbraucu mājās ar vienu no darba atslēgu saišķiem. Netīšām |
|