| |
[Aug. 23rd, 2010|10:38 pm] |
Esmu Rīgā, nedaudz par agru, bet ne pārāk vēlu. Par Latgali kaut kad vēlāk. Apsolu pat dažas mazpikseļainas bildes.
Galvenie jau laikam ir plašie secinājumi par sevi. Pilsēta/pilsētnieciskums manī ir dzinis ļoti ļoti dziļas saknes. Lai arī Rīgas centrs šodien smirdēja/oda, pirmo reizi, tuvojoties savam Dzirnavielas galam, jutu, ka atgriežos ja ne Mājās, tad savā rajonā. Vietā, kur ar laimīgu nopūtu varu nomest savu somu un pidžambiksēs bez stresa aizšļūpāt pēc nedzīva piena (mellenēm) un vakara alus (tāpat vien). Vietā, kur pa vakara gaismas atklātiem logu ekrāniem varu vienā pastaigā ieraudzīt gandrīz vai vairāk svešas intimitātes, kā nedēļu dzīvodams laukos, klejojoša ciemiņa-viesa-nakstmājotāja statusā. Vietā, kur izejot uz ielas ar prieku ielecu nekategorizējamā anonimitātē. Telpā, kas ikdienā pa/piekļaujama k2 un velo. Un, jā, arī visādu drazu - t.s. pārtikas, skaņu, ideju un domu - pārpildītā vidē. Te ir mazāk atbildības un risku. Vairāk iespēju un liekulības.
Varu tikai spekulēt par to, kādi iespaidi būtu bijuši, ja gaitās kāds būtu piebiedrojies. Vienu gan zinu - Rīgas mērogi ir krietni sarukuši. Bija jau laiks.
upd. Un tagad es skatīšos Blade Runner. Šī vēlme dzima uz ceļa ar tonnu smaguma plecos, un nu beidzot, beidzot... |
|
|