Labāku variantu meklējumos kā laicīgu risinājums tika nopirkts galdiņš – lētucis ar interesanto nosaukumu „Lack”.

(Atkāpe: sen jau esmu zaudējis ticību preču nosaukumu iespējamās izrunas atbilstībai preces īpašībām, galu galā, diez vai bez empīriskas pieredzes pateiki, vai sēdēšana uz „Stefana” varētu būt ērtāka kā uz „Marko”. Stefans skan mīkstāk, vai ne? Un tomēr, tomēr...  Lai vai kā, „Lack” gandrīz sagādāja pozitīvu pārsteigumu, bet vienīgi šajā ziņā. Ā, un vēl cena tač' bija laba, protams).

Montēšanas laikā lēnām krājās īgnums par varākiem risinājumiem. Tomēr ar pašu faktu, ka saplākšņa galda kāju paredzēts ar rokām ‘ieskrūvēt’ virsmas stūra 'skaidenī', pietika, lai 50% gadījumu (lasi, kājskrūvēšanu) pilnībā sakautu dizainerus viņu piedāvātajā rotaļā, vienā atzīstot neizšķirtu, un vienā – sakāvi.

Rezultāti - galdiņš „Lack” ar traumētu integritāti kā piemineklis IKEA piedāvājuma apakšgalam*, kā materializēta Zālamana zemā dziesma poļu mēbeļrūpniecībai, kā atgādinājums eerenpreisam par to, cik svarīgas ir skaidras vēlmes, jo sevišķi veikalā; un pagaidām, arī kā mulss mājiens par slinkumu domāt alternatīvu stiprinājumu.

Ja arī turpmāk trūks iztēles, kādu laiku lietošu nestabilkājainu mēbeli.

*Gods kam gods, citas IKEA mēbeles likās/kalpo lieliski. Un arī tējas sietiņam, piemēram, nevaru piesieties nemaz. Saki nu vēl, ka par mazu cenu vairs nevar nopirkt labas lietas! :).