a · ko · te · rakstīt?

tieši pirms gada, šajā pašā dienā, mani mājās sagaidīja pārsteiguma ballīte.
tagad, tieši gadu pēc tam, tajā pašā dienā, mani mājās sagaida nekas.
daudz laimes, edžiņ. ehh.

..un kā jau katru vakaru, atvados no visiem saviem "paziņām", no kuriem, pārsteidzošā kārtā, visiem ir foršas draudzenes, ar kurām patīkami pavadīt vakaru, nositu pāris stundas internetos, nosmēķēju daudz vairāk nekā vajadzētu, un dodos gulēt. mana dzīve ir nožēlojama, un es to ienīstu.
un jā, es vēl joprojām pēc tevis ilgojos. un pieraudu spilvenus, jo tu pēc manis nē.
ar labunakti, ļaunā pasaule.

netieku pāri.
ar katru nākamo mēģinājumu tikai iedzenu sevi dziļāk, dziļāk bedrē.
un tā vien šķiet, ka visi apkārtējie ir laimīgi kopā, tikai man tas nekad nespīd.
es vairs nevaru izturēt. palīdziet man salaboties. lūdzu.

vispār jau jo vairāk diena iet uz priekšu, jo sūdīgāk sāku justies. kāja vēl joprojām nelaiž vaļā un nemaz nedomā dzīt. kompja termometrs rāda +18 un sauli, bet pa logu pavisam cits skats. iesnas arī esmu noķēris. kliboju, klepoju un šķaudos.

centos tikt pāri un tomēr nedaudz padzīvot un papriecāties, bet tomēr ilgtermiņā nesanāk. apsveicu tevi, tev gan tas padodas diezgan viegli. un uz to ir tik grūti noskatīties. mans dzīves sapnis vienkārši aizpeld prom. smaidīt citur. tāpēc reizi četrpadsmit stundās man nedaudz iezogas asara acīs.

protams, ka šodien laiks velkas šausmīgi lēni.

es gribu mājās. ieritināties siltā segā. labākajā gadījumā ne viens pats. es negribu vairs katru nakti iet gulēt un drebēt kā apšu lapa. man ir šausmīgi milzīgas morālās pohas. un ar ko saslimi, ar to arī jāarstējas, bet diemžēl šīs zāles uz Latviju vairs neeksportē.

es negribu sapūt savā piedirstajā, netīrajā dvēselē. bet es arī nezinu no kura gala lai ķerās klāt viņu sakārtot, izberzt tā ka spīd un laistās.

nu re. laikam man tas vienmēr ir tikai laika jautājums, un es atkal esmu saplēsts, sarauts gabalos, izārdīts un saburzīts. skaidrs ir tikai viens - nekas vairs nekad nebūs labi. ne man, nekad. ir zudusi cerība pašai cerībai. nav vairs spēka meklēt spēku. un nav vairs vēlēšanās kaut ko vispār vēl kādreiz vēlēties. ehh.

četras nedēļas palikušas. par laimi vismaz laiks nevelkas ļoti ilgi. no nezināmiem avotiem ir atgriezies dzīvesprieks, jau kādu laiku atpakaļ, tas palīdz visu uztvert pozitīvāk, un tas ir labi. es patiesībā pat nezinu, kāpēc vispār šo te rakstu. varbūt vnk tāpēc, ka kādu brīdi nav rakstīts nekas. viss ir forši. viss ir labi. un iet tikai uz augšu. prieks.

dzīvoju dienas tikai tāpēc, lai izsvītrotu tās no kalendāra. un ilgojos pēc brīža, kad to vairs nevajadzēs darīt. atdotu visu, lai tikai vienas dienas vietā varētu izsvītrot divas.

man vismaz ir Viņa, ko gaidīt. un Tev ir Viņš, kas gaida Mājās.

Viņa ir mans mūža cilvēks. ar Viņu es tiešām vēlos pavadīt visu savu atlikušo mūžu, un ar nevienu citu. es tikai ceru, ka dienas paskries garām nemanot, un ka pavisam pavisam drīz Viņa atkal būs pie manis. manos apskāvienos un man blakus. līdz mūža galam. priekos un bēdās. laimē un nelaimē. krāsojot sienas un smejoties par noķēpātiem deguniem un krekliem. braucot ar riteņiem kaut kur tālu tālu prom no civilizācijas un guļot teltīs pamestās vietās. guļot zālē un skatoties debesīs. taisot viens otram garšīgākās vakariņas pasaulē. kašķējoties par sīkumiem un apvainojoties uz piecām minūtēm. izbaudot katru brīdi, kad esam viens otram blakus. pierādot pasaulei ka mēs esam labākais pāris, kāds jebkad ir bijis un būs.

..un viss būs gandrīz tā, kā agrāk. cerams, ka labāk. par to gan man pašam jāparūpējas, jo dzīves kvalitātei, kā nekā, ar laiku ir jāuzlabojas. un kurš gan cits ja ne es to varētu uzlabot. patiesībā - nedaudz piestrādājot pie domāšanas un attieksmes, mainās daudz. un arī tagad ir sajūta, ka mainījies ir daudz. es esmu nostādīts diezgan grūta pārbaudījuma priekšā, kuru esmu apņēmies pārvarēt un tikt ar visu galā, un lai arī vēl diezgan nesen tas likās pavisam neizturami un spēka vairs nebija necik, tad tagad es jau esmu saņēmies un gatavs izturēt līdz galam. man tikai vajag paciesties, tas arī viss. un izmantot šo laiku, lai atkalsatikšanās brīdī es jau būtu labāks cilvēks. uzdevums nav viegls, bet ir izdarāms, un es to varu. galvenais - tikai lūdzu, lūdzu sagaidi to ar mani. jo es tevi gaidu. un es būšu tavs, līdz mūža galam.

Vakar pārrados mājās no atvaļinājuma. Biju Dānijā, satikt savu Labāko Daļu, kas tur ir apmetusies uz dzīvi šī semestra studijām, un pēc kuras sabiedrības es jau labu brīdi biju noilgojies. Ceļš uz turieni (un arī atpakaļ) veda ar autobusu. Jā, zinu, nav tā labākā izvēle, bet lidmašīna neietilpa manā cenu kategorijā. Brauciens ilga apmēram 34 stundas vienā virzienā. Pirmā diena ir labāka kā otrā - vēl nav apnicis sēdēt visu laiku, un ceļš vēl liekas interesants. Pa nakti pagulēt ir diezgan grūti. Un otrā diena jau ir garlaicīgāka - viss jau sen ir apnicis, mīļākās dziesmas jau tiek skip'otas, autobusa sēdeklis liekas taisīts no cieta akmens, un ceļš ir pēdējais, ko vien vēlies redzēt.

Beidzot ieradies savā galapunktā, satiku savu Labāko Daļu. Protams, jau pagājušo divu prombūtnes mēnešu laikā tika dibināts Skype kontakts (Dievs svētī igauņus), bet tomēr dzīvē visas balsis skan savādāk. Grūti to iedomāties, bet Viņas balsi praktiski nevarēju atpazīt. Tāpat Viņa manējo. Arī satikšanās brīdis bija apreibinošs - grūti saprast, ka tas patiešām notiek. Atmiņā nāk "David after dentist" - "Is this real life?". Tika iegādātas autobusa biļetes, un devāmies uz nākamo autobusu, lai dotos pēdējā braucienā - uz kojām, beidzot tikt vaļā no somu svara. Vēl joprojām sapņa sajūta, tiešām grūti bija sev iestāstīt, ka viss notiekošais patiešām notiek. Divu mēnešu garais forever alone brīdis jau bija licis aizmirst, ka Viņu pat jāsabučo reizi pa reizei.

Tikuši līdz kojām, un beidzot somas nost no pleciem. Duša. Un jau tiek kalti plāni pirmajam vakaram - dosimies uz "vecrīgu", apskatīt bārus. Ievietoju somā pāris aliņus (specpasūtījums no Latvijas - Lāčplēša Kastaņu alus, 8 pudeles), un devāmies ceļā. Pirmais - sēžam parkā pie bibliotēkas un dzeram latviešu alu. Tur drīkst gan sēdēt zālē, gan dzert alu uz ielas - tātad, tas arī tika izmantots. Pēc tam devāmies atrast alternatīvo bāru, izdevās, atradām. Tur iekšā drīkstēja pīpēt. Iegādājām alu ar nosaukumu "Spitfire" - tas ir mans vecais, vecais nickname no seniem, seniem laikiem. Pēc minūtes jau klāt kaut kāds dānis, protams, ka dredu dēļ jautā, vai es pīpējot zālīti. Saku, "jā". Tad vēl kaut ko teica, bet es nesapratu - pirmkārt, viņš bija piedzēries, otrkārt, kad dāņi runā, liekas, ka viņiem ir ēdiens mutē. Likās, ka jautā, vai man ir kaut kas ko pīpēt, teicu ka nav. Man uzreiz saka "two minutes!!! two minutes". Pēc divām minūtēm tiešām viņš ir atpakaļ ar "mantu", papīrīšiem, un speciāliem kartoniem priekš filtriem. Dod man to visu, un saka "have a nice weekend". Nu - tāda ir Dānijas iedzīvotāju attieksme pret dredainiem cilvēkiem.

Jau pirmajā vakarā sapratu, ka atkal gulēt kādam blakus ir daudz labāk kā censties vienam pašam satīties segā, lai būtu silti. Tiešām, nav labākas sajūtas pasaulē, kā pamosties blakus Viņai.

Tālāko dienu piedzīvojumi atnesa "pazaudētu" telefonu (patiesībā telefons bija manā somā, paši sevi izjokojām 1.aprīlī), dažu muzeju apmeklējumus, patiešām pazaudētu maku, Adamsu ģimenes skatīšanās no rītiem pie brokastīm, alus dzeršanu, vīna dzeršanu, sēdēšanu zālē un dienas baudīšanu, riteņbraukšanu, smaidus, smieklus un daudz daudz daudz patīkamas sajūtas.

Un tad pienāca Pēdējais Vakars. Jākravā čemodāns, jādzer pēdējie ali un jāpīpē pēdējās cigaretes, jo kā ar nazi ribās baksta sajūta, ka manas stundas šajā kopā būšanas paradīzē ir skaitītas, un ar katru minūti tuvāk nāk Atvadīšanās - šausmīgākā nodarbe no visām. Pēdējo reizi teikt "ar labunakti", pēdējo reizi aizmigt blakus, pēdējo reizi pamosites blakus un pateikt "labrīt" - ar visiem izpūrušajiem matiem (un drediem), aizlipušajām acīm, stīvajām rokām un kājām, lielām rīta žāvām. Nācās nu celties sajā Pēdējā Rītā un gatavot Pēdējās Brokastis, izpīpēt Pēdējo Rīta Cigareti un izdzert Pēdējo Rīta Kafiju, kāpt Pēdējā Autobusā Uz Centru un tā tālāk. Pēdējo Minūšu Sajūta ir tik nomācoša, ka tajā brīdī pat vairs nav ko teikt. Liekas, ka neko nepaspēsi pateikt, un nekādi vārdi arī vairs mutē nenāk. Centos saņemties un nomierināties. Klusas atvadas, un grūti izvēlēties cik reizes teikt "ļoti" pirms "mīlu", visdrīzāk jo vairāk jo labāk. Un tas brīdis, kad autobuss sāk kustēties, un es māju ar roku Viņai, un viņa attālinās. Autobuss izmet slaidu līkumu ap autoostu, un atkal ieraugu Viņu jau ceļā prom, pamājam rokām, un tad es esmu pavisam prom. Tas brīdis, kad Viņa pazūd no redzes loka, ir visnepatīkamākais.

Un ko tālāk? Tālāk ir nākamais apmēram 34 stundu autobusa brauciens, atpakaļ uz Mājām. Lai gan es vairāk par savām mājām uzskatu jebkuru vietu, galvenais, ka tikai Viņa ir blakus. Mums Mājas ir tur, kur esam mēs. Un šīs lieliskās nedēļas laikā mūsu Māju Sajūta ļoti labi iederējās arī tur, Dānijā.

Ieslēdzu mūziku. Iepriekš apnikušās dziesmas jau atkal liekas tīri tā neko, pirmie ceļa kilometri arī nav slikti. Bet ar laiku arī šoreiz tas viss zaudē savu skaistumu. Ceļš ir tikai ceļš, un mūzika ir tikai mūzika, bez sava skaistuma katrā sīkumā.

Lietas, ko esmu sapratis:

1. man patīk skatīties uz pilsētām no malas. kad tuvojies lielai pilsētai, vislabāk jau no augšas, un redzi pāri visai, visai pilsētai. pāris sekunžu laikā var aplūkot visu pilsētu, un braucot jau tuvāk tu jau visu zini, tu zini kāda ir sajūta tajā pilsētā. vēl pie tam, skats ir smuks;


2. nekas tā nepalīdz saprast, cik tālu Viņa ir, kā aizbraukt pie Viņas ar autobusu. kad es redzēju katru ceļa metru, katru ceļazīmi, katru pilsētu, katru krustojumu un luksoforu, kam bija jābrauc garām, lai tiktu pie Viņas, tikai tad es sapratu, cik tālu Viņa patiesībā ir;


3. nekas tā nerada Ceļa Beigu Sajūtu, kā tas, ka tavs galapunkts sāk parādīties uz ceļazīmēm. no tās vietas tu jau praktiski esi klāt, vismaz domās noteikti.

Tāds nu ir mans pēdējās nedēļas stāsts. Kopsavilkums - prieks, ka aizbraucu. Tagad būs spēks izturēt vēl nākamos divus prombūtnes mēnešus. Un es ļoti, ļoti, ļoti gaidu Mājās savu Mājas Sajūtu, savu Labāko Daļu, savu Dzīves Jēgu, Viņu.

vajag mācīties no savām kļūdām - protams, skan banāli, bet tas darbojas vislabāk. diezgan bezjēdzīgi ir dzēst liecības par savām kļūdām un neveiksmēm, no sevis neko tāpat nenoslēpsi. labāk ik pa brīdim paskatīties uz to, cik esi nokļūdījies, lai zinātu, ko vairs nekad nekad nedarīt.

man laikam ir pašpilnveidošanās laiciņš tagad. patīkami. ar katru jaunu rītu arvien vairāk lietu skaidrs. un ar katru jaunu vakaru arvien labāk var redzēt rezultātus.

Nemelošu - jau trešo reizi visu rakstu no jauna. Bet laikam to, ko es gribēju pateikt, sapratīšu tikai es. Un klausīšos tikai es. Jā, es runāju ar sevi. Pat daudz vairāk nekā ar citiem. Uzmini nu, kāpēc.
Tad lai jau paliek.

patiešām, nav neviena saita, kur būtu neaktīvāki cilvēki.

ak jel, esmu nedaudz sācis klausīties Placebo. nedaudz patīk, nav ne vainas. un runā, ka kādam es esot īpašs, bet tas jau esmu tikai es. vismaz es nezinu.. man arī ir īpašais cilvēks. varbūt pat divi. bet nu ir jauns. aij, es nezinu vairs.

ar mani ir cauri.

dusmoties uz nepazīstamiem cilvēkiem, bet tā viņiem vajag.

eu, ejiet visi dirst! brr. un man ir labi.

vajag tikai mežu, kur izbļaustīties, skriet līdz spēku izsīkumam, tad gulēt uz muguras ar rokām un kājām uz visām pusēm, izbaudīt reiboni no noguruma, uzkāpt kokā un parādīt visiem līdz horizontam tādu normālu figu.