Citu cibas komentāru kontekstā aizdomājos, ka vēl aizvien slikti pats sev atzīstu būšanu stresainā/trauksmainā stāvoklī. Īpaši, ja tas nav super akūti, bet tādā grauzošā fonā.
Tā vietā ir izstrādājušies kaut kādi proxy parametri, kuriem akumulējoties saprotu - ā, nu jā, laikam kaut kas nav riktīgi; jāizdomā, no kurienes tas nāk.
Piemēram, spītīgi niezoša galvas āda. Tas nav ne šampūns, ne fēns, pat ne utis - tas ir kreņķis, manu mazo draudziņ!