Ir tādas reizes, kad prieka zālītes kādu laiciņu padzert ir vienkārši kā kulaks uz acs. Vai kā naglai uz galvas.
Jebkurā gadījumā - kaut kāda metaforiska vardarbība galvas rajonā tur arī varbūt notiek - jā, klāt nāk tāds drusku pamuļķīgums, bet to tik ļoti atsver ilgotais miers (un miegs).
Vismaz kādu brīdi ir labāk.

Dienā, kad atvadāmies no G.K., kaut kā šķērmi saņemt e-pastā šādu spamu:



Tas ir kā, var pieteikties rindā un berzēt rokas, gaidot, kad kāds aizies viņsaulē?
Ja ne pats pakalpojums, tad reklāmas formāts, manuprāt, bezgaumīgs.