Galvā miljons dažādu domu, kas nepārtraukti griežas virpuļos un neliek man mieru, viss ķermenis iekšā trīc. Pat fiziski jūtu, ka viss ir galīgi šķērsām. Gribas aizmigt un aizmirst, bet tajā pašā laikā neko citu negribas -kā vien domāt par to atkal un atkal un cerēt, ka tas viss ir tā, kā es to vēlos, nevis tā, kā visticāmākais ir patiesībā. Kā viss var būt tik sarežģīti! Vai arī es to tikai tādu vēlos redzēt, jo, ja es apzinātos reālo situāciju, tad tās būtu beigas, bet sarežģīti - man vēl liek cerēt un sapņot. Viss vienmēr beidzas vēl nesācies, pirms tam paspējot mani ieraut sevī tik dziļi, ka es bezcerīgi iestiegu. Vismaz vienreiz man gribētos pabūt laimīgai. Vismaz uz īsu brītiņu, mazliet. Es zinu, ka beidzas viss un vienmēr, bet es gribu paspēt mazliet vēl pirms tam.
| October 2012 | 01 | 02 | 03 | 04 | 05 | 06 | 07 | 08 | 09 | 10 | 11 | 12 | 13 | 14 | 15 | 16 | 17 | 18 | 19 | 20 | 21 | 22 | 23 | 24 | 25 | 26 | 27 | 28 | 29 | 30 | 31 |