Un tā viss beidzās. Tā es izbeidzu to, ko tik ļoti vēlējos turpināt un baudīt. Tā es biju spiesta to izdarīt. Un tā tam neviens nepretojās. Es būtu piedevusi, būtu pieticis ar vienu vārdu, bet pretī saņemts tikai klusums. Es joprojām muļķīgi gaidu, ka varbūt pretosies beigām, ka varbūt to tā neatstās, ka varbūt viss tā nepaliks. Muļķīgi - tieši tā! Man šodien teica, ka es domāju ar sirdi nevis prātu. Pareizi teica. Jo prāts klusiņām čukst, ka viss ir izdarīts pareizi, ka es nedrīkstētu nemaz pieļaut citu iespēju, bet tajā pašā laikā sirds kliedz, ka es esmu muļķe, ka man vajadzēja noklusēt un aizmirst. Bet nekas. Šovakar mani ārstēs vīns, pamatīga deva nikotīna un banālas filmiņas. Un varbūt ar laiku vairs nesāpēs tik ļoti. Es ceru.
October 2012 | 01 | 02 | 03 | 04 | 05 | 06 | 07 | 08 | 09 | 10 | 11 | 12 | 13 | 14 | 15 | 16 | 17 | 18 | 19 | 20 | 21 | 22 | 23 | 24 | 25 | 26 | 27 | 28 | 29 | 30 | 31 |