ebrejs

Es esmu atpakaļ. Kādu laiku biju iesprūdis ozola dobumā. Domāju, ka tur var atrast šaurību maniem pieticīgajiem dzīves uzskatiem. Var jau arī.

kaut kad nesen biju aizbraucis uz kalnu ar plēvi pabraukāties. nu notesīju vienreiz lejā pa taisno, iebraucu mežā. pēc tam piecus kilometrus vilkos atpakaļ. pie tā begeļa vai bugeļa nu gan - visi spraucās garām un neļauj man uzbraukt augšā! turklāt biju grūti Pašam tikt uz priekšu, jo plēve tāda smaga, no viena stūmiena Pašs TĀ piekusa! man gan bija viegli, jo Pašs jau stūma. viens vīrietis pie begeļa ar savu bakstāmo manā plēvē iebakstīja caurumu! es biju ļoti vīlies, tāpēc nākamajā reizē paņēmu līdz pāris definīcijas par rindā stāvēšanu, un katram gadījumam arī kalkulatoru un cirkuli. kad viens man spraucās garām, tad es viņam nocitēju Definīciju numur 1 : RINDA pie BUGELJA- seciigi sakaartota ljazhu virkne, kur 1 rindas elements = 1cilveeks. viņš mani nesaprata, es viņam nocitēju Definīciju numur 2, pielietojot kalkulatoru, protams: STAVESANA RINDAA - jauna elementa pievienosahnaas jau esoshajai rindai, ienjemot poziiciju aiz peedeeja rindas daliibnieka. arīto viņš kaut kā laida gar ausi, tā nu es nocitēju arī pedejo definiciju, kuras viedo domu ļoti pastiprinaja mans cirkuļa pielietojums: PEDEJAIS RINDAS DALIBNIEKS - tas, kursh sev priekshaa redz ieprieksheejaa rindas elementa pakausi, un nekaadaa gadiijuma rindaa staaveeshanas meerkji, objektu savukaart savaa pakausii nesajuut kaada cita rindas daliibnieka elpu

diemžēl es dabūju pa savu līko degunu un manas brilles nošķobījās.

par to es viņiem ar savu plēvi sataisīju LEDU. uz kalna

notikums. ebrejs atrada žilete. viņš nesaprata kas tas ir... ēbrejs nobijās. lai no tās atbrīvotos tas žileti aši aši apēda. nebija nemaz slikti. viņš nopriecājās ka no tās atbrīvojies, bet pēc kāda laika ebrejs žileti atrada savā podā. mistika. ebrejs nobijās vēl vairāk. tad vins žileti izmeta ārā pa logu. atkal nopriecājās. bet žilete iekrita garām skrejošam kaķim kažokā. likteņa pagriezieni nolēma ka šis kaķis būs ebreja kaķis un kad tas atgriezās mājās no sava sirojuma, tas nopurinājās un iepurināja žileti klēpī savam saimniekam- ebrejam. un ko viņš? nobijās!!!! vienā vārdā neraža.( jo tai laikā neskatoties uz nelaimi ar žileti, vēl neauga burkāni) lai ko arī ebrejs darītu- žilete vinu nepameta. lai cik reizes vinš to appēda-- tā vienmēr atgriezās vina podā. ko tik ebrejs neizmēģināja... viņš pat zvanija policijai un sūdzējās ka viņu izseko...

beigās ebrejs žileti vienkārši nedauši pazaudēja. tiešām- pavisam nejauši. tad ebrejs saprata ka viņš pateisībā žiletīti mīlēja. un kā vēl mīlēja... viņš jau tikai jokojās...

bet žiletīte (lose tāda) to tā arī nekad neuzzināja.

šis ir visiem ebreju bērniem,kuri šogad apmeklēs ebreju vidusskolu.

Saskaņā ar tradīciju - visi ierodas svētku tērpos - baltās apakšbiksēs,pumpainos lietusmēteļos un nenoteiktas krāsas aizsagrķiverēs. Meitenēm krūšturi aizliegti. Kā jūs zinat, skolā vēl nav veikts remonts, tādēļ ir nelielas problēmas ar apmetumu. Neuztraucieties. Griesti neiebruks. Vismaz pirmajā pusgadā. Laikam, tā pareģoja Orākuls. Par šo atcerieties - būsim vienmēr stipri miesā un garā,neļausim iebrukušiem griestiem mums traucēt dzīvot tālāk laimīgu pilnīgi ebrejisku dzīvi! Balstīsim gristus ar savām miesām! Tas notiks uz maiņām! (griezties pie sekretariāta par saviem dežūras laikiem).
Kā katru gadu jāpalīdz nojaukt jūsu klases audzinātāja telts, kura kā vienmēr būs jūsu klases telpā, protams, jāpalūko, vai audzinātājs ir pie dzīvības un jāpiebaro viņu ar līdznestajiem cūku dibeniem resniņ-resnu,lai tas izvilktu līdz nākamajam semestrim. Pēcāk bēniņos būs tradicionālais svētku konservs, kuru atvērs pats skolas apkopējs, un visi tam dziedās slavas dziesmu "Par godu skolai,konservs ir atvērts" (vārdus iemācīties laikus) un tad katrs skolēns aizdegs vienu spožu dezodoranta liesmu, cenšoties nenosvilināt citiem matus (visi atcerās gadījumu ar Vismantu pagājušogad), un baudot mirkli. Tad katram obligāti jānobirdina pa kādai asarai. Vēlāk skolēni dosies uz klases telpām, kur klases audzinātāji dos turpmākos norādījumus, kā pareizi šķērsot gaiteni, kā nokāpt pa trepēm un kā tikt mājup.

Viss augstāk minētais ir kategoriski jāievēro.

Skolas santehniķu brigāde.

ebreji savu neizmērojamo intelektu un saprātu ir guvuši no dabas,protams,tas ir -no putniem,dzīvniekiem,ķērpjiem,akmeņiem,arheoloģiskajiem izrakumie un dinozauriem.

kāda teika,kas neapšaubāmi ir patiesa,stāsta,ka kāds senebrejs, stundām ilgi sarunājoties ar akmeni ceļa malā un smeļoties no tā ārprātīgi daudz zināšanu,bez kurām nebūtu ne graša vērts,ir atklājis mūsdienās neapstrīdāmo un simtsreiz pierādīto faktu,ka zeme ir trijstūrveida. nu,protams,plakana trijstūrveida,tas jau visiem zināms. kāds cits ļoti sens ebrejs vadoties pēc ķērpju un dzegužu stāstītā, ir uzgājis Paša Ādama un Ievas kapavietu, kura atradusies zem LĻVĻP,tas ir, Latvijas Ļoooooooooooooti Veco Ļaužu Pansionāts,kuram gan ar to nebija nekāda sakara, un šo kapa vietu arī atracis,kā jau teicu tur bija Paša,Ādams un Ieva. Izsenis ir klausīti nostāsti par Ādama seksuālo orientāciju, un tieši šis senais ebrejs pierādīja, ka Ādamam bija mīļdraudziņš pundurebrejs Pašs,ko pierāda savdabīgā poza Ādama un Paša kapavietā(viņiem tā bija kopīga).Viņš arī pierādīja, ka Ieva ir nobeigusies no tā ābola,kurš atradās pie viņas labā pleca, līdzās svētās čuskas ķermenim(kāda cita teika stāsta,ka čūskai arī nevisai ritīgi ar to orientāciju un, kad viņas jau iemīlētā ieva nomirusi no ābola kodiena,tad viņai uznākušas pašnāvnieciskas tieksmes,un tā kā ābola vēl bija daudz.....bet tas jau ir cits stāsts). Beigu beigās laikam būs lieki piezīmēt, ka arī pats Radītājs bija ebrejs. Muļķīgi,ka to pieminu,tāpat visi zin.

paldies

raggae!!

velc pelīte saldu miegu mazajami kretīnam...

suns,kurš mirst un zin, ka mirst kā suns un var pateikt, ka zin, ka mirst kā suns               - ir cilvēks.

kā jums patīk kā mans mazais ebreju klucītis danco? ar šo te deju var ļoti labi pievilināt pretējā dzimuma pārstāvjus vai pārstāves. kā pašam labpatīkas. PAŠAM nevis pašam. PAŠAM no blakus kvartāla. nu viņš ir tas,kurš dzīvo tajā zaļajā mājā un ar mazo melno sētiņu ap kuru aug rozītes.

 vēl nesaprati? nu moins-nu viņam pieder vietējā šņabja bodīte.

tagad nevar neatpazīt. tātad PAŠS

kāda savāda doma klīda pa manu galvu. tā klīda un klīda. bet apmaldijās. ausis to dzirdēja un acis to redzēja, bet līdz mutei tā nenokļuva. tā jau redzēja muti savā ceļa galā kā spožu gaismu kas to glābtu un darītu brīvu uz mūžiem. bet tad kaut kas nogāja greizi un doma pazuda.

 

un kas lika tai apmaldīties?

a)aizspriedumi
b)bailes
c)ebreji
d)čigāni
e)nelaimes gadijums deguna dobumā

iet vīrs pa ceļu, dzird - vadzi! - krūmos ebrejs kauc kā pārdurta riepa! pieiet vīrs klāt un prasa: ''ēu, ebrej, ko tu kauc kā pārdurta riepa?'' ''es neesmu ebrejs,es esmu pārdurta riepa!''

morāle: lai arī kas tu būtu, lūdzu, neizliecies par ebreju. par ebreju nepiedzii, i ebrejs nebūsi. zinu,zinu, ar to ir grūti samierināties,  bet ar laiku jau pierod.

 

 

 

baigi gari iznāca. a man vienalga. neraža. tātad paši saprotat- ražas nav.

 

labais

                        Komandējums Šveicē.             

               Balstīts uz patiesiem notikumiem.

 Nu jau pirms kāda laiciņa mēs- četri draiski ebreji ar vienu lielu traku autobusu pilnu ar tādiem pašiem ( nu varbūt ne tik ļoti lieliskiem) devāmies draiskā ceļojumā uz kalnu un sapņu apņemto valsti-Šveici. Turpceļš nebija peļams- sēdējām otrā stāvā pie lielā loga un jutāmies kā kino vērojot cauru dienu aiz loga skrejošos skatus. Vienīgi bija visai nepatīkami kad stiklā ieskrēja stārķis, lidojošā govs un viens elektrību vadu labotājs (vīram nemaz nebija ne vainas). Tie nedaudz notašķīja stiklu, bet par laimi atlidoja pirms nāves feja rozā svārciņos un tos izglāba. Otrajā dienā ietrāpījāmies Berlīnē un to pienācīgi izpētījām. Sniedzām arī pāris koncertus Berlīnes galvenajā laukumā. Pēc tam mūsu cepures bija pilnas ar naudu. mūs pat uzaicināja piedalīties slavenajā ''star search 2005'',kā arī ''Oktoberfest'' pats 'Tomass Andersens no Modern Talking! Pa nakti izbaudījām komfortu, ko piedāvā gulēšana pa nakti autobusā (saldējuma kokteiļus, džakūzī, ārzemju puišus u.t.t). Noteikti nevar aizmirst to kā braucot autobusā viena pēc otras atmodāmies sajutušas briesmas. Mēs fiksi uzvilkām savus betmena, supermena, spaidermena un pinokio kostīmus un devāmies meklēt mistisko nelaimi, jo mēs jutām, ka tā tuvojas. Izrādījās, ka autobuss bija tikai aplaupīts, sadedzis un uzsprādzis, bet tā nekas īpašs nebija noticis. 

Tā nu mēs palikām bez autobusa, un šis gadījums aizkavēja mūsu ceļojumu par veselu draisku dienu (šo dienu aizvadījām glābjot vietējos iedzīvotājus)... bet toties dabūjām satikt ātros igauņu šoferīšus. Mūsu galamērķī iebraucām naktī ap vieniem, kad daži labi un ne tik labi jau bija viegli ieslīguši miegā. Pa tumsu sadalījāmies un iekrāmējāmies jau pagājušajā gadā iepazītajās mājelēs ar divstāvu dzels gultiņām. Mūsu istabā gultu nebija. galvenais ebrejs jau zināja, ka esam visspēcīgākās tādēļ mums iedeva malkas čupiņu un gultas uzbūvējām paši. Pirmais rīts mūs patiesi uzlādēja ar pozitīvām emocijām... iedomājies kā ir pamosties gultā pie loga pa kuru paveras skaisto, sniegoto kalnu ainava... vienreizēji. Izlikām mūsu sagrabējušo armijas (vēl no Vjetnamas laikiem) radio uz istabas loga palodzes un piepildījām mūsu ciematiņu ar jaukām 80-to gadu mūzikas skaņām. Izrādījās, ka vietējām govīm šī mūzika nemaz neiet pie sirds. Tās viltīgi mēģināja mums uzbrukt, bet mēs izmantojot savas spējas ātri vien parādījām kuri te ir noteicēji. Paēdām, sakrāmējāmies un tad sildījāmies saulītē tur pat pie mūsu mājas. Tā lielākoties aizgāja katrs rīts līdz mirklim kad izmantojot mūsu kājas, vai kādu transportlīdzekli (autobuss, mašīna, lidojošais paklājs, laiva, armijas helikopters) aizkļuvām līdz gondolai, kura mūs ieveda jebkura dēļotāja sapnī... laika apstākļi mūs nežēloja. ( tas tādēļ, ka mums bija nelielas domstarpības ar visvareno laika apstākļu dievu –PĻURZU ŠĻŪDONI, jeb kā draugi viņu dēvē- vienkārši Pļuriks) bija diena kad bija tik karsti, ka tā vien gribējās kā braukāt tikai krekliņā( noģērbjot savus supervaroņu kostīmus), bija arī diena, kad likās, ka nevis mēs, bet gan vējš nosaka mūsu braukšanas virzienu, bija arī samērā parastas dienas, kurās pārsteigumu nebija. Šo laika apstākļu maiņa visai manāmi ietekmēja mūs dēļu slīdēšanu, lidošanas un lekšanas kvalitāti, kā arī, protams, neaizmirsīsim par elpošanu un vēdera izeju. Bet, lai arī kā citu dienu gribējās pateikt kādus pāris sliktus vārdus kretīnam Pļurikam visu atspēkoja pēdējā diena.. uh. Iepriekšējā naktī sāka snigt jau pat pie mums lejā ciematiņā un nākamajā rītā uz kalna mūs sagaidīja perfekts freeraids. Snowboard parks bija tukšs( kāds to beidzot bija ar lielu slotu izslaucījis) Viss likās nedaudz pamests un aizmirsts.. visi bija noklīduši labāku freeraidu meklējumos, kuri spētu tiem sagādātu pēc iespējas lielāku baudu. Tas bija neaizmirstami gan mums 4 , gan, manuprāt, ikkatram kārtīgam ebrejam, kurš tur tai dienā bija. Par nelaimi par ko tādu mūsu valstiņā var tikai sapņot. ( un to mēs arī aktīvi naktīs mēdzam darīt) Pēc sniegā pavadītajām stundām katru dienu apmēram četros piecpadsmit un divdesmit sekundēs devāmies atpakaļ uz mūsu pili, kur izmantojām dušas un burbuļvannas un tad parasti devāmies uz pilsētiņu, uz kuru bija jāiet kāds gabaliņš gar strautiņu un kūti no kuras ventilatora vienmēr mūsu sejās patīkami iesitās govju un citu dzīvnieku( ziloņu, čūsku, pandu, skudrulāču un dažādu citu) patīkamā smarža. Ak, šī lauku burvība! Pilsētiņā bijām iefiltrējušās viņu vietējā bandā un slepeni ik dienas veicām dažādus svarīgus uzdevumus. Vakaros pēc notiesātajām vakariņām draudzīgi pārrunājām dienā notikušo un tur pat mājas koridorā patraumējām kaimiņu ausis ar mūsu visnotaļ pozitīvo mūziku. Punktu uz i mūsu koridora dzīvei uzlika trīs jauki puiši vārdā Nikita,Ģima un Ķostja, kuri mēdza mūs izklaidēt ēdienreizēs spēlējoties ar svaigi mirušu mušiņu ,kā arī iedarbinot dūmu signālu trauksmi un plēšot dažnedažādus elegantus jokus...

 Mūsu ar puķītēm izpušķotajā koridorā vienmēr notika kāda kustība.. vai nu pa to kā parasti kursēja sabiedriskais autobuss un lēnām klunkurēja vecas tantiņas vai arī, piemēram, mūsu draiskie puiši malkojot Roberto pirkto bezalkoholisko alu centās aizspundēt krieviņu durvis. Dienas paskrēja harmonijas un prieka pārpildītas.. draudzības un sniega smarža bija jūtama visur, bet pēc kāda laika bijām spiesti atkal sēsties mūsu tankkuģī un doties atpakaļ uz dzimteni ar mūsu draisko šoferīti, kurš ne reizi vien pacentās mūs pagodināt mūs ar savu interesanto sabiedrību apdāvinot mūs ar daudz konfektēm un dārglietām.

Atpakaļceļš mums nesagādāja nekādus pārsteigumus, ne saplīsa autobuss, ne mūs apturēja policija. Vienīgais ieguvām kontaktus ar vācu jauniešiem no sveša autobusa, kurš stāvēja mums priekšā uz robežas. Draudzība ar viņiem izveidojās silta un noturīga. Pašlaik plānojam kāzu datumu. Visi atpakaļ ceļā bija mierīgi un kaut kur domās aizklīduši... kalnos, sniegā.. savos sapņos par ciematiņu, kurā vari griezties uz riņķi cik gribi, bet vienmēr tev priekšā būs kalni. Pozitīvi. Šīs sajūtas ir jāsaglabā. Un ar tām jāgrauj pelēkā ik diena šeit.

ebreju tautības patiess un iecienīts ticējums, kurš nesās caurī mūsu dzīvēm ķopš tiem senajiem laiiem, kad sākām savu ēru- JA PŪCE DUŠĀ SKALDA LEDU, TAD VASARĀ BŪS LABA ZIEMA.

nesen dzirdēju kaut ko līdzīgu, bet tikai nedaudz modernāku variantu - JA PACELSI GALVU- REDZĒSI REPŠI. tātad paši saprotat ka ideja ir tā pati.

ticeejumi ir laba lieta. ir uz ko paļauties. pirms kaut ko dari paņem rokā ticējumu grāmatiņu un paskaties, kas notiks ja darīsi tā un šitā... moš pārdomāsi un tā nemz nedarisi.

 tātad grimstam pārdomās par tiem varenajiem cilvēkiem kuri izgudroja ticējumus. ak.. tie noteikti bija krietni vīri, kuri nelietoja alkoholu ne pilītes un pildija savu galvu ar gudrībām, kuras nodeva mums visiem caur ticējumiem.

dziļš ebreju respekts.

Reiz, kādā saulainā rītā, Ebrejs izgāja rīta pastaigā. Viņš devās līkumločiem pa mežu, augšup pa sūnu kalniesm, lejup pa čiekuru piebārstītajām nogāzēm. Tā dodamies, viņš ieraudzīja lielu, sulīgu BEKU. Paņēmis beciņu uz pleciem, taču piepeši tā apjautis, ka nezin vairs mājupceļu, Ebrejs ļoti nobēdājās. Nokāris degunu, viņš piesēda uz tuvējā celma un sāka lauzīt galvu. Te pēkšņi uzradās 2,65m garā,laiskā Anakonda. Tā teica: "Nāccc, esss tev parrrādīššššu ceļu mājuppp..." Lētticīgais Ebrejs pat nenojauta, ka Anakonda viņu grasās pārdot kā prostitūtu ārzemēs.Viņš pacietīgi un pateicīgi sekojalabestīgajai čūskai. Anakonda, nonākusi līdz barona Skudrulāča(kontaktpersona,suteners) miteklim, viņa samelojās Ebrejam, ka ieskries pēc hūtes, lai vējš nesabojā jauno frizūru. Ebrejam gan radās nelāgas nojautas, jo pie čūskas midzeņa atradās aizdomīgi daudz skudru un uzraksts "Te dzīvo Skudrulācis". Bet ja arī Ebrejs būtu zinājis visu patiesību, viņš tāpat tur neko nedarītu, jo ir pavisam naivs Losītis. Nemaz nerunāsim par viņa intelekta koeficentu - kurš gan tas bija, kas nevarēja atrast ceļu mājup??? Tikmŗ Anakonda stāstīja Skudrulācim, ka atradusi seksīgu un lētticīgu jauniņo un Skudrulācis kasīja kuli...

paldies par uzmanību,turpinājums sekos

man ar sieviņu ir bēda- mūsu ilggadējā un sirdij tuvā, ģimenes draudzene ( protams ebrejiete) ir nedaudz izmainijusies. bēda tāda ka viņas vienīgā nodarbe vairs ir tikai sēdēt tukšas istabas stūrī uz maza vientuļa ķeblīša un lēnām šupoties dūkt pie sevis latvijas himmnu. nu vienīgais viņa sveetdienās vēl iekarājās vienā griestu dēli ar galvu uz leju, ieķeras savās krūtīs , izvloba acis un klusu kliedz... BOĻAS KUNGS ES NEKO !!! TAA NEBIJU ES!! ES NEKO! BOĻAS KUNGS.

skumja asara pārtek pār manu mīksto ebreju vaigu... jo draudzenei jumts aizbraucis ar riteņiem uz pakistānu.

jauns iepakojums -reksis- veļas pulverim. ķeriet un grābjiet kamēr vēl variet!!!

kas jāņem līdzi uz ebreju nometni: 1.Rozā katliņš(skat. iepriekšējo instrukciju) 2.Bārbija un viņas suns Sallija. 3.Skipija un viņs kaķis emanuēle 4.Viens lieks ebrejs. 5.Kens 6.Enciklopēdija visiem dzīves gadījumiem 7.Revolveris, ja nelīdz enciklopēdija 8.Zārks, ja nelīdz ne 1,ne 2, vai arī, ja par kādu pēkšņi jānoliek karote. 9.Cirvis, jo daudzi ebreji ir skarbi 10.Melnas saulesbrilles,jo šī nometne ir krutajiem ebrejiem. Nu tad uz redzi, es dodos turp.

ļoti labs ieteikums- ejot pa ielu izmēģiniet skaļā balsī parunāties ar sevi. var izvērsties visai interesanta saruna (kā man tas piemeram izdevās)...iespējams uzzināsiet par sevi kaut ko jaunu. vēl viena visnotaļ interesanta lieta šajā nodarbē ir apkārtējo reakcija. vini mierina sevi ar domu ka tu tikai runā pa telefonu.. BET NEE!!!!

citu nav. ir tikai ebreji.