elektra

esmu paspējusi saslimt. iesniedzu visu, kas iesniedzams, un nākamajā dienā padevos jau laiku kņudinošajām slimības pazīmēm. vakar pamodos slimības pilnībā un visus ikrīta pienākumus pildīju klusumā. visas smaržas sāka smaržot kā pēdējā kursā Liepājā, gaisma caur logiem spīdēja tāpat, un veļa izkarinājās arī tā. uzzināju, ka dabūju ļoti labu atzīmi par referātu, ko uzrakstīju pēdējā naktī, baidījos nodot ar semestra kavēšanos. tad ar augstu degunu to pārlasīju un reizi pa retiem laikiem sajutos diezgan gudra, vai kā minimums attapīga. klausos dziesmas no oldies playing from another room tipāža, aizeju uz nočņiku, tur skan tāda pati. tad nopirku saldumu, kas vārdā kā mans tīģerēns mājās. iekšas kņudināja paranoja par atpakaļceļa automāta padzeršanu, bet man ir spilgta jaka un spilgti apavi, ar ko cenšos stbaidīt potenciālos uzbrucējus. nebūtu gājusi ārā, bet akvareļu krāsas piespieda. beigās uzspiedu uz karameļu kapučīno nevis kakao, kas liecina, ka sekos darbīga nakts, lai gan labprāt atplīstu tepat, pretī smilšu kastēm. šoreiz šeit gan nav izraktas bedres man. bet deg lampiņas un jūtas ziemassvētīgi

labrīt no rīta burvīgā rītiņā! šis oficiāli ir rīts, kad pastāv sataustāma iespējamība, ka iespējams, beidzot, mani varēs piemeklēt kaut vai viduvēji ilglaicīga laime! ja vien es jums varētu pietiekami skaidri izskaidrot, kā man ir pieriebušies laimes uzplaiksnījumi. priecājos par katru laimi, bet tā jau varētu padegt un pasildīt arī, ne tikai uzplaiksnīt. un tagad ir nokārtoti vislielākie stresa faktori, atlikuši tikai nieki, ko varēs darīt ar lēnu, iztukšotu galvu un saldu beigu pēcgaršu. bet nu nākamgad, goda vārds, ja nebūs tādu ciešanu kā šajā gadā un es tik un tā būšu tik maz izdarījusi līdz noteiktajiem termiņiem, iedauziet manī iekšā sajēgu.
vienreiz pajautāju kādam introvertam puisim cigareti, viņš man iedeva, lai gan viņam pašam bija tikai pāris. tad nu es gāju prom no viņa pateikdamās, solot, ka pielūgšu viņam brīnumu. zinu, ka viņš ir introverts, jo pirms tam biju piesēdusies viņam blakus uz visnostākā soliņa, jo viss pārējais bija pilns un uzdevu jautājumu ''vai šis ir introvertu soliņš?''. viņš apliecināja. tā nu mēs turpinājām garām iet, un es viņam regulāri apvaicājos, vai tas brīnums ir atradies. viņš neskaitāmas reizes noliedza. nesen satiku viņu atkal un uzdevu to pašu jautājumu, šoreiz viņš man atbildēja, ka notikuši tik daudzi, ka nezina, par kuru vairs ir runa. šodien notika brīnums ar mani!
tiklīdz tas notika, sazvanījos ar manu mīļo draudzeni un izkliedzu ārā priekus, viņa priecājās kopā ar mani. tad uzplaiksnīja īss negaiss, kas bija tieši vietā. pagatavoju kafiju, vācu dažādus našķus, aiziešu žigli viņu palutināt, došos mājās, uztaisīšu uzvarētājas nūdeles, un, cerams, miegs diži nenāks, lai gan nav gulēta nakts taisot darbus. tad es taisīšu jaunus darbus, atšķirība būs tajā, ka tas nebūs aiz pienākuma. miers, es tuvojos