elektra

vairs nerakstu visu nepareizo iemeslu dēļ, bet paralēli cenšos arī savilkt kopā visu to, ar ko cīnos jau mēnešiem. paliek vieglāk, bet šķiet, ka esmu apēdusi lielu daļu pati sevis procesā. centos parūpēties par visiem visur, par ko neesmu saņēmusi ne atvainošanās, ne pateicību. protams, tas jau nav iemesls, kāpēc daru ko darījusi, bet būtu patīkami tikt novērtētai. otrais aliņš, esmu iestādē, neko nedaru, sasalusi. ir daudz labāk daudzās nozarēs, ir tāpat daudzās citās. varētu rakstīt daudz, bet tagad šeit mani mēdz lasīt vairāk kā neviens, tāpēc pastāv milzīga iespējamība, ka uztaisīšu jaunu, šifrētu sviesta cibu, par kuru nevienam neatklāšu. pēdējā laikā sviesta vietā izmantoju dzintara baraviku kausēto sieru un daudz attopos jūrā, kas ir viens no augšupceļa apliecinājumiem. vai kāds, lūdzu, var iekomentēt detaļās kā iet? par ko gribas papīkstēt? ko jūs gribētu, lai jums uzjautā?

trešais aliņš, vai ceturtais? jebkurā gadījumā, ziniet, ko ienīstu? ka maigajiem ir jāattīsta mugurkaulu. jo redz, maigie nevar no visas sirds darīt visu iespējamo, netiekot sabradāti. sapņoju par mīlestību, abpusēju, patiešām sapņoju, bet jūtos tā, it kā man būtu no tā jākaunās. un, ja nevēlos kaunēties, tad reāli jāsper soli visos virzienos, kur cilvēki klīst un jāmeklē. problēma nav meklēšanā, varu meklēt, bet vairs atsakos skriet pakaļ. te sasaucas ar to maigo mugurkauliem, redz, trenēju savējo. neskriešu pakaļ. pietiekami ilgi skrēju. attiecīgi arī vajadzētu atļaut pretīgi uzkāpt sev atsevišķos gadījumos, pievērt acis uz manām morālēm, vismaz spriežot pēc apkārtesošo cilvēku attiecību piemēriem. nu to gan man nevajag, mums laikam ir atšķirīgas izpratnes par attiecībām, bet manā pasaulē tas tā nestrādā. es redzu kā draugu otras pusītes mēdz uzvesties ar mani, un es nevēlētos, lai mans partneris tā izrīkojas. un es neuzskatu sevi par kontrolējošu, lai gan man jāatzīst, ka atsevišķos gadījumos tas izraisa pat ļoti jaukas sajūtas, bet to vajadzētu uzturēt veselīgā fetiša līmenī. mēdzu būt greizsirdīga, bet man tās parasti šķiet vienkārši respekta robežas, atsevišķos gadījumos priekšspēle. kāpēc lai es būtu kopā ar kādu, kurš mani līdz galam nerespektē? es nevaru tā pievērt acis. vai man to obligāti ir jādara, lai atrastu kaut ko? es jau arī neprasītu neko, ko pati nevarētu sniegt. vai šāda ir bijusi pazīšanās vide vienmēr, vai tikai tagad? vai uz skatu strādājošās attiecības vienmēr ir kaut kādā mērā meli? vai es mīlu sevi pārāk daudz? vai citi mīl nepietiekami?

šodien sāku dzert, lai uzsāktu ziņu. turpināju, jo gribējās. tad turpināju, jo turpināju introvertu stūrī. tuvojās divi mazi bērni ar, pieļauju, mammu un vectētiņu. abi man maigi uzsmaidīja, kad slēpu savu cigareti un alus pudeli. pārsēdos, mamma iznāca no stūra un apliecinoši man pamāja ar galvu. tas ir pierādījums tam, ka ir iespējams darīt arī ko pareizi, sevis iznīcināšanas centienos. tie, kuri ir atkarīgi, vienkārši vēlās cilvēkus, kuri novērtē, ir blakus un redz. man šķiet, ka viņi to zināja, bet maz cilvēku to zina. pat ja zina, tā nav viņu atbildība, bet savstarpējās darbības - kas vieno mūs, vai svešus, vai pazīstamus - tās ir. Un ne vienmēr tās ir no tuvākajiem. Tas nav nosodāmi, tas ir saprotami, bet tas ir