elektra

piektdien, uz pusnakts pusi atkal dega ēka. priekš tādas vietas kaut kas deg diezgan bieži. vairākas no dedzināšanām radīja kāds vīrietis, kurš bērnībā vizināja mani ratiņos, mazliet paaugoties mīlēju spēlēties ar šķiltavām. tagad, šķiet, ka viņš ir cietumā. gāju ārā uzpīpēt, paskatīties kas notiek un pasaukt mājās kaķi, bet viņš nenāca. tā nu nevarēju aizmigt
sestdien, gulējusi četras stundas no pieklājīgai funkcionēšanai vajadzīgajām divpadsmit, pamodos, lai saprastu, ka kaķa joprojām nav. logs visu nakti bija vaļā, ja nu atnāks, bet plakstiņi no negulēšanas bija pretīgi silti. tas siltums sajūtu ziņā atgādina to reizi, kad ar Nīderlandes draudzeni vidusskolā pieēdāmies eļļainu un ķiplokainu zivi un piedzērāmies sarkanvīnu. vēlāk vēmu biezu, siltu sarkanvīna zivs putru.
jebkurā gadījumā, kaķis drīz vien atnāca, lai gan parasti jūt dienas, kurās braukšu prom un nerādās mājās uz to laiku. mana teorija ir, ka viņam nepatīk atvadīties. savukārt šoreiz viņš bija ļoti drosmīgs un pārradās, nomierinot manus uztraukumus un pat pavadīja līdz mašīnai. šoreiz gandrīz negribējās raudāt braucot prom, jo zinu, ka garā atgriešanās nāk arvien tuvāk un mans kaķis beidzot mani pavadīja nevis aizmuka. vilcienā gulēju pār saviem mugursomā saliktajiem ķērpjiem, krustam, divām bibliotēkām neatdotām grāmatām, metāla krūzei, tējām un dažādiem citiem absolūti svarīgiem niekiem. bija karsti, kāja tirpa, čurāt gribējās, daudz cilvēku. aizmugurē bērniņš iepriecājās par vilcieniem, tāpēc pa kluso pasmaidīju. devos uz iestādi uzjaukt masu un izdzēru aliņu. tad devos pie viņas, lai kopā dotos šopingā. izdzēru vēl vienu aliņu. pirmo reizi rokās turēju simts dolārus, viņš pateica, ka tur ir četri simti. viņa pateica, labāk lai noslēpj, ka tik nepazūdot. man pilnīgi neticējās. pēc šopinga atgriezos un pamanīju, ka dolāri ir noslēpti. tad noticēju. vakara gaitā sāku gan dzirdēt, gan redzēt detaļas, ka reizēm šķita, ka man noteikti jābūt kādai slimībai. un vēl trakāk, ka iespējams ir cilvēki, kuriem es ļoti nevēlos, lai izrādītos taisnība. tā būtu reize par biežu un reize par smagu kārtējās nepatiesības dzīvošanai
katru reizi, kad šķita, ka kaut kas nav kārtībā teicu sev, ka nē, ir gan. katru reizi, kad apzināti klusēju, nedomāju, ka rīkojos taisnīgi. katru reizi, kad runāju, nebija pamatu ticēt, ka kāds dzird. jutos kā starpniece un kārtējais ķeksītis. ja ne manipulēta, tad laikam, iespējams tikusi ar to galā pati. naktī aizmigu jau atkal lūdzot dievam, tad nožēloju izsverot paliekošās sekas
vakar pamodos laimīga būt sava dzīvokļa gultā. aptinu ap roku rožukroni, kas mierina trauksmi un simulē klātesamību. šķērsoju ielas ar uzliktām austiņām, sāku skatīties pa malām uzejot uz ceļa. iestādē mazliet tiku filmēta draudzenes noslēguma darbam un klačojāmies. transportā mājās apliku rokas slepenā sevis apskāviena imitācijā un jutu, ka starp krūtīm mazliet norimst. mājās rakstīju neformāli formālus e-pastus, smējos par kaķīšu video, apraudājos par gulbju, pastiprinātāk ieķēros Gordonā Remzijā, tagad cenšos noskaņot sevi šodien pamosties ar kaut mazliet stingrākām olām. tomēr esmu vienīgais cilvēks, kas patiešām var būt sev klāt

šķiet, ka jāsāk rakstīt mazāk par sajūtām. tomēr šī nav privāta dienasgrāmata, un tiem, kuri uzmaldās šiem rakstiem, varētu būt nogurdinoši lasīt, cik slikti viņai visu laiku iet. uztveriet to par sadzīvisku pakalpojumu. bet jā, šodien olas atkal nav stiprākas
pamodos, iegāju dušā, aizbraucu pa darīšanām. pēkšņi tur bija vārds dažādās krāsās. vēl ne pārāk sen nebija, zinu, jo vienmēr esmu brīnumu izlūkos. šodien gan tam nebija spēka, braucu transportā, lūkojos pa logu, tad netīšām ieraudzīju dzeltenos burtos. varbūt kādu dienu ieraudzīšu arī atverot ārdurvis. bet, vai arī tā nav sava veida čakarēšana? rēgoties apkārt, bet nerīkoties 1:1?
aizvakar bijām pie jūras, pa ilgiem laikiem devu sev aptuveni divas minūtes brīvas skriešanas, atļaujoties elst un būt absolūti neglītai. neviens tik tālu nebūtu varējis diži ievērot manas nepilnības vai dzirdēt kā elpoju. jūrai, savukārt, nav jāattaisnojas. skrēju, smējos un dziļi elpoju. smiltīs par piemiņu palika izplūdušas, smagas pēdas. galva bija karsta, lūdzu vējam, lai tas izvēdina lieko galvā esošo. tas lika aizdomāties par to, ka sen datoram nav izsūkti no caurumiem putekļi
atceros kā pāris gadus atpakaļ strādāju vasaras darbu muzejā, ko katru rītu mazgāju ar dīķī sasmelto ūdeni. žūšanas aromāts tikai pastiprināja telpu esenci, kā arī fakts, ka suvenīros pārdevu dzīvnieka dziedzeru brīnumlīdzekli. tas bija gads, kurā bija anomāliski daudz zilu taureņu. muzeja otrā stāva logos gandrīz katru dienu bija iemaldījušies citi taureņi, parasti raibi, kuri sitās pret logu, nevarot tikt ārā. tā nu es katru dienu priecājos nest viņus atpakaļ ārā. viens no viņiem ilgi nevēlējās mani pamest, satraucos, ka satraumēju spārnu, bet tad aizlidoja. varbūt vienkārši pateicās. tajā laikā gan rakstīju privāto dienasgrāmatu, ko katru darba dienu ņēmu līdzi. tad sākās periods, kad slaukot grīdas no nekurienes sāka uzrasties stikla bumbiņas. viņas radās un radās, es vācu mājās. agrā bērnībā devos uz sarkano krustu, lai beidzot satiktu ārstu, kas atklāja manu diagnozi. viņš deva man kasti ar mantiņām, es izlasīju visas stikla bumbiņas. vēl muzeja pienākumos ravēju, lasīju dažādus augus telpu kompozīcijām. atlēju ģipša maskas, lai biedētu takas staigātājus. vienreiz ieradās arī mana friziere, un atstāja telpām lielu ziedojumu. vienu dienu sākās ārprātīgs negaiss, paliku tur ieslodzīta, vēroju zibeni, lidojošos zarus un lietusgāzes. bija patīkams aukstums un iespēja piedziedāt pilnas telpas, sienas atskaņoja dziedāto man atpakaļ. tur es jutos laimīga
vēl laimīga es jutos autobusa braucienā Austrijā. klausījos zemāk minēto dziesmu, šoferis adrenalīnīgā transporta vadīšanas manierē lika mazliet ielidoties, kalni palīdzēja. mirklī tiešām tapa skaidrs, ka arī man ir sapnis