elektra

šobrīd sēžu parkā, kā jau bieži mēdz gadīties. esmu dzērumā un vienatnē, kā jau bieži mēdz gadīties. biju uz divām izstāžu atklāšanām, parunājos ar vairākiem burvīgiem cilvēkiem un devos pie un runāju daudz jaukas sarunas. man ir ļoti žēl sevis, par to, ka manis atbalstošākās cilvēciskās saiknēs ir komūnā, kur arī vēl neesmu pietiekami tuva ar visiem, lai būtu pareizi dot pilnu piekļuvi uzticībai. un, lai gan uz papīra uzticība būtu pamatota, tomēr dienas beigās iestājas nenokratāms tukšums. vakar gan biju pie draugiem, mūs pabaroja ar mājās gatavotu picu un angļu pudiņu, skatījāmies sportiskas filmas, klausījāmies šlāgerkanālu un zīmējām desiņas. tad gan uzticība jutās nepārprotami pamatota, jutos mīlēta un beidzot atkal pieredzēju ģimeniskuma ilūziju.
dodoties tālo ceļu mājās pazvanīju viņai, kurai skašu dienā bija pašnāvības mēģinājums. zvans ļoti acīmredzot bija vienaldzīgs, pretrunā ar manu pārkāpšanu pāri savam lepnumam pēc aizkulisēs notikušā. tad atkal visu nožēloju, bet tas vēl tā tīri nekas. tad zvanīju citai viņai, kas vēl tik nesen bija mans stūrakmens un mans neizkustināmais balsts, un arī viņu vairs nepazinu. šis gan nelikās itin nemaz pareizi, tāpēc tepat uz soliņa arī mazliet paraudāju. staigāju viskautkur un šķiet, ka acīs ir citiem neredzams tukšums, ceru, ka kāds vēlēsies mani apstādināt un parunāt ar mani, bet tas, protams, nekad nenotiek. tagad mani pirksti ir nosaluši, došos tālāk un naidpilni patērēšu naudu

pamodos sešos no rīta un nevarēju aizmigt, jo viss griezās un smirdēju pēc pelnu trauka. jutos ārprātīgi skumja, klausījos circenīša ziemassvētkus un cigaretes pēc seksa, tad divas stundas iesprūdu Lienes Šomases sociālajos tīklos. iegāju dušā, izvēdināju dzīvokli un sasmaržināju gultu un, lai gan mierīgi būtu paspējusi uz lekcijām, izlēmu nedoties, jo padevos bēdām. pazvanīju tētim, lai paziņotu, ka viņam būs jābrauc pakaļ man uz staciju, jo tas ir lētāk par psihoterapeitu. mazliet paraudāju. uzslēdzu zaķīšu pirtiņu atkārtoties un gulēju diendusu. nogulēju pirmo vilcienu, zvanīju tētim paziņot, ka būšu vēlāk. man bija ļoti silts sapnis, tur es biju rokās un jutu otra sirdspukstus, un man teica kaut ko, ko ļoti vēlējos dzirdēt, tikai neatceros ko. tad sapnī sapratu, ka sapņoju un sāku panikot par sekojošo pamošanos. pamodos, gāju pagulēt vēl stundiņu cerībā atgriezties turpat, bet atgriezos tukšā nekurienē. pamodos, devos uz vilcienu, narvesenā uzkāpu kādam uz kājas un nosvīdušu seju atvainojos, tad tramīgi izvairījos no visiem. vīrietis pie kases izskatījās noguris, jau piecas minūtes tajā vidē iedzen stresā, bet viņš bija tik stiprs, ka pat laipni novēlēja man jauku dienu. nedzirdēju, ka vīrietim pirms manis arī, bet varbūt viņš redzēja, ka arī es esmu nogurusi.
tagad sēžu vilcienā, nevaru sagaidīt, kad satikšu ozolu, viņa ābeli, savu tīģeri un lūsi. cerams, paspēsim netālu esošās mazpilsētas topā nopirkt bulciņas, jo Rīgas konditorijas nestāv ne tuvu klāt.
bija plānots šodien doties iegādāties kaklasiksniņu un domāt par gravējumu, jo pasākumā, ko ļoti gaidu un no kā arī ir ļoti bail, nevēlos iesaistīties elitārās orģijās. vīrieši tur būs glumi, labi izglītoti, labi tērpti un bagāti tūristi, savukārt es būšu skaista, griezīšos un degšu. būs nometne pilī, teica, ka man tikusi norunāta arī nakšņošana tajā, jo esmu lēdija. prasa, kādi ir mani mīļākie ziedi un to krāsas, jo par maniem kritumiem parūpēties ir daļa no profesionālajām atbildībām, man patīk vienatne un nepatīk pieskārieni. zili, violeti, balti un sarkani. mana niša ir tikumība, lai gan viena sevis pārkāpšana varētu atrisināt lielāko daļu manu ģimenes problēmu. negrasos sabojāt savu jauno degsmi un savu tikumību, protams, tā dēļ tik un tā. plānu ir daudz un katru dienu jauni, nemaksāju par nevienu no tiem. rudenī, iespējams, uz konferenci Berlīnē. nespēju sagaidīt savu nākotnes autobiogrāfiju un stāstus jau lielākiem mazbērniem, to netrūks, ja mana atmiņa neizgaisīs pavisam. bet laikam tāpēc jau esmu te