| 11:31p |
trauksme
pamazām mani pārņem arvien stiprāk. bija ok. bet tad ka melni pirksti sāk ložņāt ap manu dvēseli, ietinot visu arvien vairāk un vairāk melnā palagā. Un tad es esmu trauksmes varā. un neko nevaru padarīt. šoreiz iemesls ir viņš. tik ļoti cerēju ka būs ok, pat noticēju. Un tagad viņs ir pazudis. viņam neizdevās. un man ļoti žēl. man šķiet es jūtu viņa dvēseles sāpes, tās ir tik stipras, ka viņs nevarēja tās pārvarēt dzīvojot realitātē. un izmainīja realitāti. jeb atgriezās savā komforta zonā, lai cik šausmīga tā nebūtu. viņs toreiz teica - būsim draugi, es sāku jaunu dzīvi un labprāt būtu tavs draugs. un es teicu jā. bet tad kaut kas iekš viņā notika, es redzēju viņš cinījās, līdz padevās. par draudzību aizmirsa. un man sāp. kaut gan tā ir mana komforta zona - mani vienmēr piekāš. es ilgi nevienam nebiju atvērusies tīri draudzības ziņa nerunājot par mīlestību, tagad es to izdarīju un tiku piekāsta. un man ir trauksme. |