"Nav viss, kā tu saki, Frenk," Džeims noteica ejot nakts vidū cauri mazajai, netīrajai ieliņai "Esmu arī rakstījis par skaistām lietām, tikai tās laikam ir citādi skaistas."
"Ak tā, ja? Labi labi," Frenks ņirdzot nedaudz uzsita ar plecu Džeimsam "Piemēram?"
"Nu kā..." ievelkot dūmu Džeims turpināja "Bija tas stāsts par taureņiem, atceries? Nu tur bija par mīlestību, dzīvi, alkām un visu to pārējo figņu. Tā ka nav viss, ka tikai par skumjām un netīrību rakstītu. Tu vienkārši neesi to lasījis."
"Aha... Un pastāsti man, kā tas stāsts beidzās?"
"Nu, tas sūda taurenis atsprāga viens purvā," Džeims nometa puspabeigtu cigareti un neapmierināti nosppļāvās "ne sūda tu nesaproti."

Zini, man gribas karu. Nē, velns lai sarauj plaisās visus demokrātus un demogogus, kas izraisa karu. Dzīve ir vērtīgākais, kas tev jebkad ir bijis. Nogalināt citu ir tukša, zemiska lieta.
Zini, man gribas karu. Tātad, galvenais ir progress, ne citu nogalināšana. Galvenais ir attīstīt zinātni un cīnīties pret gāžu emisiju un smagām slimībām, kuras cilvēku dzīves izvaro.
Zini... Man gribas karu. Gribas smagu laiku, kur par pārtiku cīnās un to iegūst. Es vēlos asu mīlestību. Ne ilgu visam mūžam. Gribas ātru, paraujošu un plēksnējošu. Man gribas mīlēt kā Remarkam un grauzties kā Hemingvejam. Man gribas smagumu savā dzīvē. "Piedzimsti, pērc, mirsti" nekad nebūs mans logo. Man gribas dzīvi izdzīvot 30 gados. Man gribas ieskrieties, palekties un nokrist bezdibenī. Vai arī pavadīt pārējos gadus zem medaļām (ne valsts, bet mirušo biedru). Un tā mēs katrs, pa vienai vasarai, dzīvosim, mīlēsim, nīdīsim un piedosim. Strauji un ātri.
Zini, man gribas karu. Man gribas to visu ātri. Man gribas ātri piedzimt un ātri mīlēt un ātri ienīst un ātri salabt. Tā, lai tas neizplēn, lai neieilgst, lai noris viss ātri. Manai tukšajai dzīvei pietiktu ar trīs asām un piepildītām stundām. Gribas kā pirotehnikas lādiņam, izšauties, izgaizmoties un nodzist. Tā vietā man ir piešķīruši dzīvi.

"Tu esi mīkstais," noteica Džeims un aizpīpēja "nekas cits, kā kūtrs mīkstais."