"Tu esi aizvērusi acis," Džeims pieklusināti teica gulošajai sievietei viņa priekšā.
"Jā... Es gribu šo mirkli atcerēties," viņa izdvesa caur savām bāli sarkanajām lūpām.
"Zini, vispār jau es skaitos trakais šajā situācijā, bet tu arī neesi īsti normāla," Džeims nosecināja, noliekot skalpeli uz galda viņam blakus. "Ne tā, ka es būtu kritiķis, bet tu esi tā, kas tiek spīdzināta. Tev ir jāraustās, jālūdz mani, jāsola nevienam nestāstīt, jāglaimo manam ego un jāliek man justies kā dievam. Tu vispār nemāki būt upuris." Balsī varēja just manāmu vilšanos un nesapratni par situāciju. Kā tas nākas, ka beztisiski uz nāvi notiesātā ir izlēmusi procesu izbaudīt. Tā bija viņa stunda, nevis viņas. Ja mēs tā atklāti, tad no šāda situācijas pavērsiena pat vairs nestāv.
"Es zinu, ka drīz miršu," topošais līķis knapi izdvesa, "tāpēc es tieši gribu atcerēties, kā tas ir, dzīvot."
"Nē, goda vārds, ar tevi kaut kas nav kārtībā. Pilnīgi riebīgi paliek - izbaudīt tik pretīgu nāvi... Tiešām, ir pasaulē slimu cilvēku, bet tu esi pelnījusi īpašu medaļu," to teigdams Džeims bez liekām ceremonijām pārgrieza viņas rīkli un sarūgtināts izslēdza fonā ritošo nekrofīlijas pornofilmu. Vakars bija sabojāts. Nu var arī uz jokainām dažreiz uzrauties, bet vajag taču ar mēru...

"Es tikko ievēroju vienu interesantu lietu, Džeims," Frenks teica, ne no kurienes uzradies tumšajā istabā un paspējis jau tīri labi iekārtoties mīkstajā krēslā. "Visi tavi stāsti sākas ar tiešo runu."
"Aha, nu vareni Frenk," Džeims naidīgi atcirta "un to, ka es nemāku rakstīt un tikai mētājos ar idejām arī varbūt esi pamanījis?"