"Es biju dzēris," nav īsti atvainošanās, Frenk. Tā ir lielīšanās.

"Tu viņu sadūri, Džeims?"
"Iespējams."
"Tas ir kā, iespējams?"
"Nu, jā. Nedaudz."
"Cik tieši ir nedaudz?"
"Pietiekami."
Abi divatā klusu raudzījās uz zemē gulošo vīru, zem kura lēnām veidojās asiņu peļķīte.
"Šoreiz gan ir problēma, Džeims."
"Kāda tieši?"
"Es viņu arī redzu."
"Ak tā..."
Frenks pieliecās pie gulošā vīra, izvilka no kabatas tā maku un ielika to savas jakas iekšējā kabatā.
"Domāju, ka mums laiks pazust. Drīz būs klāt policija."
"Es domāju, ka tas ir..."
"Es zinu, ko tu domāji, bet nē. Šoreiz tas bija īsts cilvēks."
"Es tiešām atvainojos."
"Ne jau man tev vajag atvainoties."
"Bet man neviena cita nav."