Sveiki... Es esmu Frenks. Un šie... Šie ir mani draugi, kafija un cigaretes. Kafija un cigaretes faktiski ir viss, kas man ir palicis. Kafija no rīta, kafija pa dienu un kafija nakts vidū. Tik melna, ka nakts vidū nekad nevari zināt, vai krūzē kaut kas vispār ir palicis. Citiem ir kafijas ar pienu vai kafijas ar cukuru. Kā jau var redzēt pēc maniem zobiem, man ir kafija ar cigaretēm. Viss smēķēšanas maģiskums un erotiskums zūd, kad ar drebošām rokām noplēs filtru, lai plaušas varētu uzsūkt vairāk darvas, ne tikai reibinošo nikotīnu.
Ir pagājuši jau vairāki mēneši, kopš esmu skaidrā. Es neesmu dzēris ne lāsīti alkohola, un, godīgi sakot, tik sūdīgi es neesmu juties sen. Kā paģiraini cilvēki no rītiem mostoties solās nekad mūžā vairs nedzert, tā es alkstu savu viskiju četros naktī skatoties griestos un galvā maļot visus savus dzīves sociālos pirdienus un atraugas. Man vairs nav manu miega zāļu un steroīdu. Tā vietā, lai nekavējoties aizmigtu un miegā visus sarautu gabalos kā nezāles, es sāku sev uzdot jautājumus. Jautājumi, kuru vienīgās atbildes ir saplēsta cilvēka kliedzieni. Nekad neviens no jums man nespēs atbildēt uz jautājumu „kāpēc?”, bet visi kā viens aizliegsiet man aizmirst šo jautājumu un liksiet dzīvot ar skaidru apziņu. Ir nožēlojami viegli atņemt cilvēkam vienīgo, kas tam ļauj elpot un nedot pretī neko.
Laikam jau esmu šeit, jo es nevienam netraucēju. Vienīgie mani ceļi dienas gaismā veda uz veikalu un atpakaļ, un goda vārds, es nevienu pa ceļam neaiztiku. Tāpēc arī kritu par upuri šai „ieintegrēt sabiedrībā” programmai. Ja tu neuzspied citiem savu viedokli un ļauj visiem dzīvot savu reti svarīgo dzīvi, cilvēki jūt, ka tevi vajag ievilkt visam pa vidu un piespiest izteikt savu viedokli, lai tad varētu to nosaukt par nepareizu un likt aizvērties. Atmetu dzeršanu. Nākošais solis esot sākt „socializēties.” Apmeklēt publiskas vietas un runāt ar cilvēkiem. Alkoholisms nav grādīgo dzērienu pārmērīga lietošana – tas ir raksturs un cilvēka būtība, smadzeņu saspringums un sirds krampis, kuru atvieglo viskijs. Cilvēki to jūt kā suņi jūt bailes. Viss beigtos ar atsvešināšanos pirms iepazīšanās. Tas citādi nekad nav noticis un nekad arī nenotiks. Bet cilvēkiem nepatīk, ja tu izlaid visu to nolāpīto „Paliec skaidrā, iepazīsties, vilies, piedzeries” riņķi un strādā tikai pie pēdējā punkta. Es nevaru „atkal tikt integrēts”, jo es nekad tur neesmu bijis.
Un ne man vajag, lai es būtu sakārtots, tīriem matiem un gludinātām drēbēm. To vajag jums visiem un pie tā arī strādājiet, neatstājot man nekādu teikšanu. Esmu izrauts no savas mājas, ielikts prožektoru gaismā, lai visi varētu secināt, ka viņiem uz tādu „sabiedrības daļu” nav jāskatās. Un es labprāt arī tagad pakļaušos. Es neesmu dzēris ne pilītes. Ārsti man gan netic, jo manas acis ir tieši vairāk iekritušas, esmu kļuvis vājāks un vairs nespēju skaidri izteikt savas domas. Bet es tiešām neesmu dzēris pavisam vienkārša iemesla dēļ. Es pēc iespējas ātrāk gribu tikt no šejienes prom un sākt jaunu dzīvi. Pavisam prom no gaismām un beidzot mierīgi naktīs gulēt.