Visiem kooperatīvās filozofijas pretiniekiem un sazvērestības teoriju piekritējiem pazīstamais pārlūkprogrammu izstrādātājs palaidis jaunu servisu „Google Error”. Par tīri simbolisku samaksu, ierakstot meklētājā www.google.lv atvērsies logs ar kļūdas paziņojumu:

Neesošas weblapas reklāma:


Kaut kas nesaprotams (Mīlas templis?):


Kad negribās rakstīt - var paspēlēties ar Paint.net.

Es neatceros kā alus garšoja 1995. gadā, bet pieļauju domu, ka varēji noreibt tikpat labi kā šodien. Es dzīvoju atmiņās, „live fast, die young” kaut kā neizdevās, palikuši tikai pienākumi, kurus regulāri aizmirstu pildīt, dienas ofisā un nekādas saprašanas, ko iesākt ar atlikušo dzīves daļu. Es agrāk bieži sapņoju, ka lidoju, tagad, guļu kā nosists. Un neba tāpēc, ka esmu dzīves apbižots nabadziņš, kas uzskata, ka citi to tik dara, lai man būtu sliktāk. Visu, ko vajadzēja izdarīt, ir paveikts. Lai skan dziesma, Drēģer es Tevi atceros un vēl zinu pāris tautiešu kam neesi vienaldzīgs. Aleksandr Čak, dusi mierīgi, Rīgā nekas nav mainījies:
 
Orman, saki, kurp mums steigties,
 Ja pats rīts jau pretim nāk ?
 Dzīvē lāgā negrib veikties,
 Sirds pukst krūtīs gurdenāk...

 Aptur zirgu, nelaid rikšos,
 Labāk uzdziedi ko, draugs,
 Gan jau es ar bēdu tikšos,
 Es, kas viņas acuraugs.

 Smagu sirdi gāju krogā,
 Smaga sirds tāpat man vēl,
 Kaut jau rīts sen katram logā-
 Sārts, kā vīns, kas kausā kvēl...
 
Padziedi par savu mīlu Man,
 kas neprot mīlēt vairs,
 Man, kas atdevis par ķīlu
 Sevi tam, kas ass un kairs.
 
Padziedi par savu prieku
 Man, kas prieka nepazīst,
 Kas kā spoks ar smaidu lieku
 Viens no kroga krogā klīst.
 
Orman, mīļais, kurp mums steigties –
 Visus panāks zārka vāks.
 Ja tev dziesma negrib veikties,
 Divlats palīgā tad nāks...

   Tā nu laikam šis būs pirmais ieraksts. Šodien šeit piereģistrējos , bet ne jau no labas dzīvēs, vienkārši tā gadījās. Nu lūk, reiz man pašam bija savs blogs, nekas izcils, bet tomēr savējais, kur laiku pa laikam kaut ko nebūt iecepu. Vispār, kad es gribu rakstīt, es esmu neapturams, tāpēc sajutis iedvesmu droši ielogojos savā parto.blogs.lv un gatavojos kaut ko jaunu ierakstīt. Nav jau tā, ka manai dienasgrāmatai būtu liela popularitāte, bet savi cienītāji tomēr bija – pats diezgan bieži pārlasīju, ko es iepriekšējās reizēs biju sadzejojis un vienreiz vienam no maniem retajiem draugiem piespiedu to palasīt. Ceru, ka šeit popularitāte nebūs mazāka. Ā pareizi – taisījos ierakstīt savā nu jau bijušajā blogā ko jaunu, bet liels bija mans pārsteigums, ka tas ir nobloķēts, redz, veselu pusgadu nebija tapis neviens jauns raksts. Gribi atbloķēt - maksā Ls 0,95 . Velns, negribēju maksāt, bet pirksti tā vien niezēja ko uzrakstīt – bet kur? Par laimi, lasot laacz.lv, uzdūros rakstam par kaut kādu nebūt skandālu klab.lv – kāds kaut kur metis benčikus uz zemes, uzrodas kaut kādi tipāži vai ar dunci vai tunci, sarunā rupjības, apsola pa seju, a benčiku metējs izrādās kaut kāds žurnālists, kurs tvnet.lv izkliedz savu sāpi, par ko vīri no klab.lv gardi pasmejas. Beidzas ar to, ka galvenais smējējs no klab.lv tiek izmests. Jā, nav slikta reklāma šai interneta vietai izdomāta. Tāpēc esmu te un rakstu pirmo rakstu.
   Uzreiz atvainošos par savu rakstu kvalitāti, saprotiet skaidrā viņi netiek rakstīti. Būšu konsekvents – ja būšu sarunājis kaut ko rupju par latvians.lv, tad nākošajos rakstos iestāšos par „Latviju - latviešiem” un Abrenes neatdošanu Krievijai.

(Bilde tikai tests - jāsaprot taču kā viss te darbojas)