Tāds neliels pastāstiņš par to kā es nekļuvu par otro Tomu Krūzu un tiku atzīts par nepiemērotu scientalogiem. Pāris gadu atpakaļ, pēc ilgākas uzdzīves un ar tam sekojošām nesmukām lietām kā manis izmešana no darba, sapratu tā turpināties vairs nevar – jāmeklē darbs un garīgā attīrīšanās. Viss, sēžos pie datora, studēju visus darba sludinājumus, meklēju darbu kādā svētā vietā. Pēc neilgiem meklējumiem kādā no lielākajiem sludinājumu serveriem atrodu darbu piedāvājumu, bet diezgan savdabīgu – aptuveni tādu (jā, jā viņi joprojām meklē darbiniekus) „Vajadzīgi cilvēki, kuri vēlas garīgi attīstīties un iegūt jaunas zināšnas. Vēlamas krievu valodas prasme un interese pret cilvēkiem. Darba alga pieaug līdz ar tā kvalitāti. Pieteikties otrdienās no13. 00- 16. 00; tel. 26043403, 7334400. Meklēt Annu. Uzzinām www.dianetika.lv” . No ko zvanu, atbild laipna bet noteikta sieviešu dzimtes izcelsmes balss – „ar ko varot pakalpot?”, es šai pretī – „nu lūk, izlasīju Jūsu sludinājumu, labprāt pietiektos darbā, esmu centīgs ar lielām darba spējām utt., vienīgais gribētu uzzināt, kas tas par tādu darbu?”, uz ko viņa – „atnāciet šodien uz mūsu ofisu, tur visu paskaidrošot tuvāk.” Hm, interesanti, bet tā kā man zaudēt nebija ko, vilku ārā no skapja savu noputējušo žaketīti, atvilktnē starp zeķēm atradu vecum veco šlipsi un aidā. Ierodos viņējo ofisā uz Elizabetes ielas, wow, iekša zum no cilvēkiem, visi nēsājās apkārt ar lapiņām un mapēm, daži sēž pie galdiem un diezgan cītīgi pilda rakstu darbus. „Atvainojiet, kur te varētu satikt Annas kundzi” – jautāju vienam no steidzīgam jaunam censonim. Laipni tieku pavadīts līdz mazai kantoru istabiņai, kur tieku iepazīstināts ar priekšnieci – vidēja vecuma sievieti. Sasveicināmies, paspiežam viens otram roku, tad nu ši saka man –„meklējam centīgus cilvēkus, esam slavenā Habarda radītās scientologu kustības pārstāvji Latvijā, mācām cilvēkus dzīvot, lai tie būtu laimīgi. Darba interviju, kā tas ir citur, mums nav, Jums jāaizpilda viens neliels testiņš, lai mēs zinātu vai Jūs atbilstat mūsu augstajam prasībām un būtu cienīgi nest gaismu cilvēku sirdīm, un iestumj man rokās krietnu žūksni ar tā saucamo „mazo testiņu””. Sēžu, pildu testu starp tādiem pašiem darba meklētājiem kā es, skatos apkārt – gar sienām stāv stendi, kuros novietotas dažāda biezuma brošūras ar smaidīgiem cilvēkiem uz vākiem. Tad atkal grāmatas ar domīgu pusmūža vīrieti, laikam viņējo lielais šefs. Bet cik daudz blenzīsi apkārt, jāpilda mans lielais dzīves kontroldarbs, bet jautājumi tajā – atklāti sekot, ne visai. Vai man patīk mocīt dzīvniekus? Vai man pēc tam viņus ir žēl? Kas traucē man dzīvot labi? Kādas narkotikas lietoju…un tā bez gala. Uzņēmības atbildēt tā kā es domāju pietika kā reiz jautājumiem divdesmit pieciem pēc kuriem sāku vilkt krustiņus pēc stingras sistēmas - trīs „jā” pēc tam četri „nē” kam seko viens „varbūt”. Tā ar Dieva palīgu tiku ar visu šito murgu galā nieka stundas laikā un atdevu augšminētajai priekšniecei. „Jums nedaudz jāuzgaida, mēs Jūsu testu ievadīsim datorā, redzēs kāda būs atbilde.” Sēžu, gaidu – pēc pusstundas parādās priekšniece ar ārsta sejas izteiksmi, kuram jāpavēsta ka pacienta dzīve tuvojas loģiskam nobeigumam. „Mēs diemžēl Jūs nevarēsim pieņemt darbā, Jums ir smagas psihiskas problēmas un pašnovērtējuma līmenis ir pat zemāks par nulli. Bet mēs Jums varam piedāvāt atjaunināšanās kursus par nieka simts piecdesmit latiem. Ticiet man, tas palīdzēs”. „Nav naudas” – klusi nočukstu. „Nekas, bet Jūs taču savai atjaunatnei varat to naudiņu aizņemties”. „Neviens nedos” – mana balss ir klusāka par lapu čaboņu vējā. Organizācijas vadītāja, jau manāmi atsalusi uzdod pēdējo jautājumu - „cik tad Tev ir tās naudiņas?”. „Divi lati” – atbildu un tieku ātri no tiem atbrīvots iegūstot brošūriņu uz sliktas kvalitātes papīra skolēnu burtnīcas lielumā. Atvadāmies, solu atnākt, kad būšu savācis nepieciešamo summu. Varbūt palīdzēsiet?