Sapņi ir dīvaina lieta, un nav neviena, kas man izskaidrotu vai tā ir daļa no realitātes vai nē. „Īsto realitāti” mēs uztveram ar visiem maņu orgāniem un smadzenes kā centrālais procesors to visu apstrādā, naktī mūsu sajūtas sūta krietni mazāk signālu uz smadzenēm, varbūt kaut kur tālumā ierejas suns, naksnīgās pilsētas trokšņi, smaržas, vēl kas nesvarīgs. Sapņi nedzīvo ilgi, ja pirmajā mirklī pēc pamošanās tos nemēģini atcerēties vai pat pierakstīt – viss, viņi ir zuduši, atstājot tikai sajūtas ar kādām tu pamodies. Varētu par nedomāt, bet pēdējā laikā atmiņa ar mani izstrādā dīvainus jokus – jā, atceros, bet nevaru pateikt, kas tas bija, sapnis, realitāte vai vienkārši sev to esmu iegalvojis. Ja vēl pieskaita fantāzijas, kuras ir radītas ar alkoholu vai ķīmiskām vielām, datorspēļu monstrus baisos labirintos, kad rīta agrumā dodoties mājup, šķiet, ka katrā vārtrūmē sēž pa briesmonim un ir tikai viens jautājums, kā viņu labāk nobeigt – ar motorzāģi, šotganu vai palaist raķeti, nonesot piedevām pus kvartālu.

      Kas tad tas ir īstā realitāte – tā saucamā sabiedriskā dzīve vai tas, kas notiek manās smadzenēs. Ja analizē bez aizspriedumiem – gan viens, gan otrs, lai gan sabiedrības viedoklis ir, ka realitāte ir tas ko dari, strādā, satiecies, ražo pievienoto vērtību, un tas ir saprotams, jo ja Tev dzīvei pietiek ar savu smadzeņu resursiem, sabiedrībai no Tevis nav nekāda labuma. Bet tas ir tikai viedoklis, nevis šīs problēmas izskaidrojums. Nu lūk, tātad ir lineāra domāšanas, kas pašlaik ir dominante un pasaules uztvere bez robežām, kur neiespējamā nav – cilvēks var lidot, doties kosmiskos ceļojumos, atklāt citas dimensijas, paātrināt vai palēnināt laiku, lai gan laiks arī sabiedriskajā dzīvē nav nekāds lineārais – darba dienas beigas, pulkstens pieci, šķiet nekad nepienāks, bet nakts jautrā kompānijā, šķiet tiko viss tikai sākās, bet rīts jau klāt. Tu saki, muļķības, pulkstenim sekunžu rādītājs riņķo ar apskaužamu regularitāti skaitot laiku. Varbūt, bet iedomājies metra mēru, kas izgatavots no gumijas – pastiep – metrs garāks, atlaid vaļā – īsāks. Visas mēru sistēmas, kas ir izveidotas, domātas vienam mērķim, lai būtu pie kā pieturēties un lai nezaudētu līdzsvaru. Līdzīgi ir bērniem, kad viņi ir maziņi – ir vajadzīgs atbalsta punkts, kad tiek sperti pirmie soļi, droša roka pie kā pieturēties. Bet cilvēkbērns izaug un droši staigā – viņš ir iemācījies noturēt līdzsvaru – atbalsta punkti vairs nav vajadzīgi. Sākās cita nelaime – sabiedrības spiediens kā skatīties un ko redzēt, pie kādām vērtībām turēties un kurp doties, kas patiess un kas nē. Mēs pakļaujamies, lai gan kaut kur dziļi, dziļi zemapziņā jūtam – šis nav tas ceļš, kas ved uz patiesību, tā nav mana griba un šīs zināšanas nedod man itin neko. Prozīt!

Kad biju mazs zēns, mana kvēlākā vēlēšanās bija kļūt par burvju mākslinieku. Augu lielāks, bērnības sapņi aizmirsās, izvēlējos profesiju, kas nesa man naudu, bet laimes sajūtas vietā sirdī man valdīja tukšums.Bet ne jau visi  bija aizmirsuši jaunības ieceres vai iemainījuši tās pret naudu, un tāds cilvēks bija un ir Mārcis Jencītis, kurš brīnuma radīšanu ir izvēlējies sev par profesiju.