un joprojām mani uztrauc sava loma sabiedrībā, nespēja sevi uztvert kā nopietnu cilvēku, kam ir savs viedoklis.
likās, ka manā vecumā cilvēki jau ir izauguši un nobrieduši. bet tagad man šķiet, ka tie pašpārliecinātie patiesībā ir prātā ierobežoti vienkārši, jo neviens normāls cilvēks taču nevar būt pārliecināts par savu taisnību un nozīmību!

man ir aizdomas, ka daļēji šim diskomfortam par iemeslu ir tas, ka pašapliecināšanās izpausmju veids ir sarucis līdz minimumam. man vajag skatuvi, es gribu trokšņot un spēlēt koncertus, socializēties. man vajag grupu. nevar vairs būt izvēlīgs, jāņem jebkura iespēja!